Es zinu, ka aiz dusmām rīkoties nav labi, bet nav ko mani sadusmot, pirms es esmu paspējusi padzert kafiju. Un tas nav par slinkumu paspert pāris soļu, līdz nākošajai miskastei (taisnības labad gan jāsaka, ka pēc pāris soļiem nekādas miskastes nav), bet gan par to, ka man besī, ka šī problēma netiek risināta, un, kamēr es neesmu padzērusi kafiju, es gribu fiksi izvest suni un iemest kaku maisiņu piemājas miskastē, nez, vai tā ir tik savtīga un nepieņemama vēlēšanās, bet būdiņas, kurā atrodas atrkritumu šķirošanas miskastes, kods regulāri ir ieklemmējies (man mēdz būt visādas problēmas ar kodiem, bet šis toč nedarbojas, es to varu nospiest uz izjūtu, vispār neskatoties, un citi arī šo ir pamanījuši), īpaši aizkaitinoši tas ir, piem, aukstos, lietainos rītos, kad tu esi vairākas minūtes nosalušām rokām nocīnījies un pēcāk tāpat saproti, ka būs jāiet uz nākošo tuvējo miskasti, šorīt, kaut arī drīzāk bija karsti, nevis auksti, es piedzīvoju pēdējā piliena sajūtu šīs lietas sakarā, tāpēc šoreiz atstāju kaku maisiņu pie būdiņas -ārpusē.