Man ļoti, ļoti nepatīk kategoriskums, tipa tāda domāšana kā "es dzīvoju saskaņā ar šiem principiem, tātad tie ir vispareizākie", ja citi tā nedzīvo, viņi ir sliktāki vai dumjāki. Mani nomāc un skumdina nespēja izkāpt ārpus savas domāšanas rāmja, un vispār liekas diezgan iracionāli pieņemt, ka tev pieder absolūtā patiesība. Bet tikpat kaitinoši ir redzēt, ka cilvēki nemaz nemēģina nonākt pie kādas savas personiskās lietu izpratnes un vērtību skalas. Manuptrāt, lielākoties cilvēks nekādi nevar likt vienlīdzības zīmi starp to, kā viņš pats gribētu rīkoties, vai kā lai rīkojas citi, un to, kā realitātē darbojas pasaule, bet, ja ir skaidrs, (vismaz aptuveni, jo, nez, vai par aptuvenību tuvāk maz iespējams nonākt), kā “man liekas, ka būtu pareizi”, tad ir vieglāk mēģināt savas vērtības savietot ar pasaules kārtību un skatīties, kas nu kuro reizi tur sanāk, un mēģināt saprast, kuros brīžos ir vērts iet uz kompromisiem, bet kuros palikt pie sava. Vienkārša peldēšana uz labu laimi mani kaitina tikpat stipri kā kategoriskums un ietiepšanās visur un vienmēr palikt pie sava.
Vienkāršojot, mani tiešām kaitina, ka cilvēki nedomā un neanalizē.

Man gan to arī ir grūti saprast, jo man dzīvošanā pēc būtības vienmēr ir bijuši ārkārtīgi svarīgi aizrautīguma un pētīšanas prieka faktori (varbūt pat brīžiem par daudz vai, drūzāk, nepareizās sliedēs), un, man liekas, ir taču tik aizraujoši pamazām šķūrēt nost visus krāsainos dubļus un uzslāņojumus, pamazām uztaustīt to, kas tu esi un kas tu gribētu būt. Pat, ja “esi” ainiņa rādās visai neglaimojoša un neiepriecinoša, tad taču pamazām var virzīties uz “gribētu būt”, bet to, man šķiet, ir grūti patiešām ieraudzīt un saprast, neieraugot, kas es esmu tagad.