Pilsonības un migrācijas dienestā ir tā, ka tu, sēžot un gaidot vairākas stundas, esi paguvis palasīt (gan ne daudz, jo man troksnis un atspīdumi no loga traucēja), apspriest pilsonības un nepilsoņu situācijas jautājumus, izbesīties, piedzīvot, kā citi apmeklētāji, kas arī uzskata, ka šīs rindas ir mākslīgi veidotas un nejēdzīgas, izgāž dusmas uz uzziņu darbiniecēm un aizsūtīt savu līdznācēju pēc zefīriem, tāpēc, kad neilgi pirms darbalaika beigām - pēkšņi negaidīti ātri pienāk tavs cipars, tu esi apjucis un sāc satraukties, vai tev gadījumā nav šokolades ūsas un vai tu vispār atceries, kāpēc esi atnācis. Bet vispār, man liekas, ka nav nemaz slikti, lai cik tas arī neliktos absurdi, reizēm tādās rindās pasēdēt, lai mācītos trenēt pacietību un miera un drošības sajūtu vidēs, kas mani pēc būtības diezgan satrauc.
Ja dāma, ar kuru es runāju pa telefonu, izklausījās tā, it kā viņai kāds būtu nomiris vai arī viņa būtu atlaista no darba, jo tonis bija "ko tu man piepisies ar saviem sūda jautājunmiem", tad darbiniece pie pases noformēšanas bija tāda, kam es nestu konfektes (mēs ar L kaut kad runājām, ka vajadzētu testa nolūkos staigāt pa dažādām iestādēm un čekot reakcijas - nejaukiem darbiniekiem stāstīt, ka nav forši pret cilvēkiem, kam ir kādas veselības problēmas, izturēties nepieklājīgi, savukārt jaukajiem darbiniekm pateikt paldies un dāvināt konfektes). Es nevienā brīdī pilnīgi nemaz nejutos slikti (kaut arī viņai bija jūtami personiska attieksme pret to, ka es neizmantoju viņas doto iespēju saķemmēt matus, vienk. sapratu ka man atkal ir acu samiegšanās problēma zipspusdzes dēļ, un nav tur ko daudz noņemties – pase ir pase, smukas bildes man būs citur), viņa man nolasīja priekšā visu, ko es pati nevarēju izlasīt, un sapratusi, ka tas būs vajadzīgs, nekā nemainīja savu izturešanās veidu pret mani, un uz pārējiem jautājumiem atbildēja pilnīgi normāli, nevis ar "man ir aizdomas, ka tu tāpat neko nesaproti" noskaņu. Tā jau it, kā būtu jābūt vienmēr, bet tā nav gandrīz nekad, diemžēl, tāpēc šis liek justies gandrīz sajūsminātam un pacilāti laimģam, kas gan, protams, kopumā ir ļoti labi – novērtēt “mazās” lietas (gan jau ne tāpat vien es esmu šādā situācijā).
Tā kā tagad ir visas tās brīvdienas, gan nācās secināt, ka es nevaru gaidīt parasto laiku, kas sanāk ilgāk nekā parasti, tāpēc pārvarēju savu skopumu un panikošanu par naudu un nolēmu izvēlēties trīs darbadienu varinatu, galu galā man par to ir jāmaksā tikai puse.
Šīs iestādes numuriņu sistēma man ir mazliet vairāk pieejama, nekā parasti, jo nav raustīgie cipari, kurus man ir grūti izlasīt arī, ja es esmu tuvu, bet tāpat visu laiku čekot tos ciparus ir baigi grūti un arī tikt pie pareizā cipara “visai” sarežģīti, turklāt divas stundas stāvēt pie monitora nav gluži manas dzīves lielākais sapnis, es domāju, ka viņiem vajadzētu skaļruņu sistēmu – tas gan varētu traucēt tiem, kas grib lasīt, bet nu tur kopumā ir diezgan liels troksnis, tā kā lasīt tāpat var tikai tie, kam nekas netraucē, man bija par skaļu.

Es, protams, esmu ļoti mācījusies, ka tas, kā pret tevi izturas, ir lielā mērā atkarīgs no tā, kādu attieksmi tu pret sevi sagaidi, un, galu galā un vissvarīgāk, kā tu pats izturies pret citiem cilvēkiem (es labi apzinos, ka pati arī neesmu bijusi pats "atsaucīgākais" cilvēks uz planētas), tomēr ir kaut kādas lietas, kas cilvēkiem dabiski vai nu piemīt vai nepiemīt un ko, šķiet, nevar iemācīties, jo tā nav "es zinu, ka tā ir pareizi" attieksme, kas man liek justies gana brīvi, lai pēc pirmā fotogrāfēšanās mēģinājuma aizskrietu pie monitora un apskatītu bildi tik tuvu, cik man vajadzīgs, lai puslīdz saprastu, kāda tā ir, tas tā ir tāpēc, ka otrs mani nevēro ar "ak, dievs, cik drausmīgi, es ceru, ka es neaplipšu, atrodoties ar tevi vienā telpā" sajūtu. To nav iespējams noslēpt, tas ir kā kādā video par darba intervijām – sieviete ratiņkrešlā stāstīja, ka nevienam jau nav jākļūst klaji nepieklājīgam, tu vienkārši jūti, kā telpā ap tevi izmainās atmosfēra.