Bāc, kāpēc es vienmēr atceros par to, ka ir jāizņem veļa no veļasmašīnas, kad man jau nāk miegs un vairs nav spēka tādām aktivitātēm?

Man taču tagad ir jāizdomā sev paraksts. Ck aizraujoši. Man gan liekas, ka es esmu no tiem, kas katru reizi tāpat parakstās citādāk.

UPD: paraksts būs tikpat ķēmīgs kā iepriekšējais, man slinkums ar to ķēpāties, un es tāpat neko jēdzīgu neizdomāšu. Toties es tikko atklāju, ka spēju uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu ar aizvērtām acīm, un, cik nu pati varu novērtēt. šādi ir salasāmāk, nekā, kad skatos, bet nu varbūt rakstīt ar aizvērtām acīm ir pilnīgi dabiska prasme, es tikai nekad nebiju pamēģinājusi.

Šovakar sēžu ar Dž pie jūras un vēroju saulrietu. Jo siltāki vakari, jo vairāk cilvēku. Pastaigas man tik ļoti palīdz - staigāju vairākas stundas katru vakaru, nekad dzīvē neesmu tik daudz staigājusi, un tam ir kaut kāds gandrīz terapeitisks efekts; ejot izdomāju ļoti daudzas lietas, arī grūtas un sāpīgas, bet nekas no tā visa neliekas nepārvarams. Droši vien pēdējā laika trauksme saistīta lielā mērā ar to, ka jau ir pavasara vidus, vairs nav ziema un tumsa, kurā slēpties. Nogaidīšanas laiks pamazām tuvojas beigām. Un pa šo laiku viss nav paguvis sadzīt, un tagad tas ir tik skaidri redzams, kā sīki pušumi uz rokām, kas, darot visikdienišķākās lietas, mēdz nejauki smelgt. Un, jā man, protams, gribētos kaut kādas drošības barjeras, zināt, ka, ja kādā brīdī kļūs par bailīgu, noteikti būs, pie kā turēties, bet šī nav ideālā pasaule, visus celiņus neklāj baltas un rozā šuves.

Tikko gribēju ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt, ka pasaule varbūt tomēr ir diezgan ideāla, jo es atradu zefīrus un cepumus, par kuriem nebiju zinājusi (turklāt, es šodien nopirku ļoti garšīgu tēju un vēl šokolādi un bulciņas), bet pēc pēc pāris sekundēm es mēģināju pagriezt virtuves krānu, un tas vienk. nolūza - pasaule ir ļoti harmoniska, viss ir līdzsvarā, manuprāt.