Nedzirdēju, ko pasniedzēja stāstīja par Apolinēra nāvi, jo brīdī, kad viņa sāka par to runāt, es pēkšņi atcerējos savu pagājušās nakts sapni un sāku par to apzināti ļoti intensīvi domāt, lai atkal neaizmirstu. Sapnī es lidoju lidmašīnā, un tad tā avarēja. Ļoti savādi bija tas, ka es ļoti skaidri jutu lidošanas sajūtu, nu, viss bija kā parasti, esot lidmašīnā, priekš sapņa tas bija ilgi, kā lēnā filmā, kur piecas minūtes rāda, kā, piemēram, varonis sēž krēslā un dzer tēju vai kā lec saule. Es vienkārši sēdēju un jutos tieši tā, kā parasti lidojot. Neesmu piedzīvojusi lidmašīnas avāriju, bet arī krišanas sajūta bija ļoti reāla, ļoti palēnināta un ilga. Kaut kas līdzīgs kā tajos murgos, kas mani kādā periodā vajāja regulāri, kur man reiba galva un es pamodos ar iracionālu šausmu sajūtu un kādu laiku nevarēju pakustēties, un ko par laimi sen neesmu piedzīvojusi. Es pat sapnī nodomāju - tas atkal ir tas, man būs tik slikti un bail, nevis es nomiršu vai tikšu sakropļota, kā teorētiski man būtu bijis jādomā sapņa situācijas kontekstā. Bet nebija tik briesmīgi tādā ziņā, ka man tomēr tik ļoti nereiba galva un nemetās nelabi, un tas arī nepārvērtās nomoda šaumu mirklī, kurā es esmu paralizēta, sapnis turpinājās. Es izdzīvoju. Un, šķiet, ka visi pārējie arī. Tikai likās, ka tie tagad ir citi cilvēki, nevis tie, ar kuriem kopā es biju lidmašīnā, pirms tā sāka krist. Nākamajā sapņa ainā es jau biju ārā un vēroju, kā ir atbraukusi ātrā palīdzība vai kaut kas tamlīdzīgs, tur bija cilvēki, kas it kā palīdzēja pasažieriem izkļūt no tās lidmašīnas, bet tas izpaudās tā, ka viņi izkliedza diezgan nelaipnus mudinājumus cietušajiem negulēt un mēģināt tikt ārā, citādi nekas nesanāks. Un tad no tās lidmašīnas pamazām kāpa ārā ļoti apjukuši un redzami dezorientēti cilvēki tādās drēbēs, kādas parasti valkā slimnīcās - visādi halāti, pidžamas un tamlīdzīgi. Nelikās, ka kāds būtu īpašā panikā, drīzāk valdīja tāds kā lēnīigs sajukums un miegainums. Un tad es braucu kaut kādā transportā, kas droši vien bija ātrās palīdzības mašīna, un man klēpī sēdēja meitenīte, varbūt gadus trīs veca, un tīrīja putekļus, ar kuriem bija klāts viss mans apģērbs.

Šis, par spīti sižeta šķietamajam dramatismam, nebija pārāk baisi un sajūta nebija, kā murgojot, bet kopumā tie palēninājumi kā tehnisks paņēmiens man liek domāt par to, ka agrāk es sapņos regulāri redzēju baisas un spīdzinoši lēnas ainas, kurās, piemēram, es slēpjos no kaut kādiem slepkavām, kas ir ielauzušies manās mājās, vai arī ilgi esmu iesprūdusi liftā, kurā ir tā briesmīgā brūni dzeltenā gaismu, kuras dēļ man ilgus gadus ir bijušas paniskas bailes no braukšanas liftā vienai, jo tieši tā gaisma man, nez kāpēc, saistās ar iracionālu pārliecību, ka notiks kaut kas briesmīgs. Tagad, domājot par saviem agrākajiem murgiem, es nesaprotu, kā es vispār esmu varējusi saņemties iet gulēt, kā es esmu varējusi nesajukt prātā. Tad vēl bija tās mošanās, nevarot pakustēties, un visādi mirušie un dēmoni. Lai gan, gan jau, ka visādi sapņu pētnieki un terapeiti man apgalvotu, ka tieši to sapņu dēļ es neesmu sajukusi prātā.

Vienmēr besī vilšanās, kad novelku kādu filmu, par kuru esmu domājusi, ka tā būs ieskaņota angļu valodā, bet izrādās, ka angļu valodā ir tikai subtitri, kurus es nevaru lasīt, un tāpēc nevaru skatīties ļoti daudzas filmas, kuras gribētu. Bet par šo konkrēto droši vien pat labi, ka tā.