Protams, es esmu pasaulē pats praktiskākais cilvēks - bija sarunāts, ka aizvedīšu opim izmazgāto veļu, visu kaudzi saliku lielā papīra maisā, kuram noplīsa rokturis, tiklīdz biju izgājusi pa durvīm, braucot autobusā, pārkrāmēju palagus un dvieļus auduma maisiņā, gāju uz lekciju apkrāvusies ar simts pekelēm, pēcāk staigāju pa veikaliem, pērkot tējas un tiekot pie derīgiem maisiem.
Liekas, ka opis ir gandrīz pilnīgi nogrimis pagātnē. Viņš lielā mērā tajā ir dzīvojis, kopš es viņu atceros, tā vienmēr ir bijusi svarīgāka, nekā tagadne. Karš, atmiņas. Tagad tā ir ap viņu sakļāvusies. Stāstu par sevi, saku, ka man būs grāmata, ka grasos studēt, zinu, ka šīs lietas agrāk būtu viņu ļoti iepriecinājušas vai vismaz interesējušas, tagad tās drīzāk izraisa apjukumu, viņš meklē vārdus, veidu, kā reaģēt uz pagātnē neiederīgo. Viņš man stāsta par Krimas vēsturi, laiku, ko pavadījis Amerikā, un, ka cilvēki pasaulē nezina, kur ir Latvija, tāpat kā mēs reizēm nezinām, kur atrodas un kā sauc mazas Āfrikas republikas, viņš min vairākas, man acu prieksā parādās karte, kurā vienmēr esmu slikti orientējusies un kas tagad man būtu tikai noteiktā secībā izkāroti krāsaini laukumiņi. Viņš man vairākkārt iedod izlasīt kaut kādus izgriezumus no avīzēm, it kā būtu aizmirsis, ka es nevaru, it kā nekad to nebūtu zinajis, it kā tajā realitātes plaknē, kurā viņš tagad mīt, tam nebūtu ne mazākās nozīmes (es par to gandrīz priecājos). Ir tāda sajūta, it kā šis cilvēks ļoti ilgu laiku būtu gaidījis, kad pagātne viņu paņems pilnīgi, kad tagdnes notikumus varēs pilnīgi noraidīt, kad vairs nebūs jāmeklē attaisnojumi, kad vairs nebūs jāizliekas. Un vairs nekas pat nav uztraucošs, viņš ne reizi nesūdzējās par sirdi, viss ir ieguvis klusu un drūmu mieru. Pēcāk, ejot uz pieturu, es domāju, nez, vai pienāks brīdis, kad viņš mūs vairs nepazīs un kā tas būs. Pēkšņi man šķita, ka tas varbūt nemaz nebūs tik baisi, kā es to vienmēr esmu iztēlojusies, ja cilvēks ar katru reizi, kad tu viņu satiec, ir atkāpies vēl mazliet tālāk, pagātnē, tu pamazām pierodi, tu atvadies.
Nez, vai ar visiem tā notiek; visi kaut kad nogrimst paši savā pagātnē, vai dzīve kādā brīdī vienkārši pārstāj turpināties, vai no tā nav iespējams izvairīties? Vai vecumā tagdne vairs nekādi nevar būt tagadne? Liekas, it kā es skatītos uz cilvēku, kurš ir gandrīz noslīcis akacī, virspusē ir tikai mēma seja, un pat tās tūlīt vairs nebūs.

Mammai šodien ir dzimšanas diena, bet nez, vai es viņu satikšu, es viņu vispār reti satieku, viņa daudz strādā un lielāko daļu laika pvada pie I, nevis mājās. Es biežāk satieku cilvēkus universitātē un tuvējā veikalā. Tas ir ļoti savādi. Man ilgu laiku ir bijusi izmisīga vēlēšanās saraut jebkādas saites ar šiem cilvēkiem, man ir licies, ka es nomiršu, ja man būs jāpaliek ar viņiem kopā, ka viņi mani nosmacēs. Tagad, šķiet, ka viņi mani pamazām ir izstūmuši no savām dzīvēm paši, ka es savu lomu viņu esamībā esmu nospēlējusi, un nu amn ir laiks nokāpt no skatuves, es vienīgi varu iet lēnām, mazliet pakavēties skatuves stūrī, bet kopumā man šeit vairs nav lielas nozīmes, it kā es būtu no cita stāsta, un beidzot visi to būtu pamanījuši, bet neviens par to īpaši nesatrauktosv – tā mēdz gadīties. Man liekas, ka pat mammas man zvanīšana vai rakstīšana ar jautājumirm, kā man klājas, un uztraukušanās par to ir drīzāk ir inerts process, tā ir jādara, jo mēs esam pieraduši, bet mēs taču jau sen zinām, ka tie ir vārdi, bez lielas nozīmes lugā.

Domāju jau, ka būs jāsagaida augsne kā pilnīgam anestēzijas upurim, kas nespēj parunāt un pakustināt pusi sejas, jo tā parasti ir, bet, neticami – šoreiz bija ok ar vienu dūrienu, un man pat nekas īsti nesāpēja (zobārsts piedāvāja labot vispār bez zālēm, jo nervs jau esot nomērdēts, bet uz to es , protams, neparakstījos, it kā es nezinātu, kā tas parasti ir, kad pasaka – jums nekas nesāpēs!!). Bet jei, man nekas nesāp, un zāļu efekts arī jau prom.