Es gan no šitā mēģinu distancēties, cik iespējams, jo man ir apnicis, ka 90 % manas sarunas ar mammu aizpilda viņas sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, un tad man viņa ir jāmierina. Bet šī darba situācija (nevis universitātes, bet to VSAA kursu, kur viņa māca krieviem latviešu vlaodu), ko viņa šodien izstāstīja, man arī liekas diezgan vājprātīga. Un es nesaprotu, kas tā par lietu, ka cilvēki nespēj saprast, ka viņi nāk, lai mācītos valodu, nevis risinātu politiskus konfliktus un mētātos ar tādiem tekstiem kā " jūs, briesmoņi latvieši, esat piespieduši mani dzīvot sūda Latvijā, tad tīšām likuši metalurgam bankrotēt un tagad spiežat mani mācīties savu sūda valodu, kas ir baisi sarežģīta".
Tik jocīgi, ka cilvēks, kurš krievu/latviešu jautājumā vienmēr ir bijis tik tolerants un pasīvs, un visādās diskusijās, kas mums bijušas par valodas jautājumiem, vienmēr ir teicis, ka nav jau tik traki, tagad trīcošām rokām un asarām acīs man stāsta, ka viņai kļūstot baisi, domajot par to, ka Latvijā ir daudz šādi domājošu cilvēku. Man liekas "un tu tikai tagad to pamani?" Man tas vienmēr ir bijis skaidrs, vēl pirms vidusskolas klasesbiedrenes Ņinas, kura mūžīgi taisīja skandālus ar savu "mans tēvs bija cienījams cilvēks, kaut arī ne vienu vārdu nerunāja latviski, un vispār okupācijas fakti nav pierādīti, latviešiem vienkārši ir izdevīgi visiem stāstīt, ka Latvija bija okupēta ". Un viņa nebija stulba (ja runājām par kādām intelektuālām spējām), bet, kad sākās šitie murgi, reālī radās sajūta, ka kāds viņai jau bērnībā ir izskalojis smadzenes.

Visvairāk man par šito visu ir bēdīgi tāpēc, ka, lai arī cik uzmanīgi par šīm lietām nerunātu, vienmēr droši vien sanāk kādu aizskart. Tb – kaut kāda līmeņa rasu naidīgumu sanāk kurināt arī tad, ja vienmēr atrunā, ka esi pret konkrētām lietām, nevis krieviem. Tajā pašā laikā, man liekas, ka šādas situācijas lielā mērā ir pašu latviešu vaina, nebūtu tolerances pārākajā pakāpē, es domāju, ka šitādi mēsli tik bieži nenotiktu. Nevar būt vienmēr saudzīgs, laipojošs un uķipuķi. Un vispār nebūtu cilvēki jāšķiro pēc rasēm, bet gan peč tā, vai viņiem Latvija un latviešu valoda ir svarīgas vai nē.

Es apzinos, ka es šajā jautājumā mēdzu izklausīties nenormāli kategoriska, bet reizēm gandrīz liekas, ka kādam ir jābūt arī kategoriskanm, jo nu šo nav iespējams atrisināt, klusiņām sēžot un domājot, ka nav jau īsti ok. Un tad mēs esam gatavi protestēt un iestāties pret visādām lietām, kas patiesībā mūs vispār neapdraud, bet esam tik abnormāli iecietīgi situācijās, kad notiek kaut kāds ārprāts.un, lai man neviens nestātsta ka tas ir ok, ka tā astoņdesmitgadīgā tante, kura te visu mūžu dzīvojusi, nevar latviski pajautāt, kur ir pietura, jo tas nav normāli, un nevienma nav nekādu tiesību man moralizēt, ka es esmu nepieklājīga, ja es nemēģinu atbildēt krieviski (es esmu vedusi un radījusi, bet man nav jārunā krieviski, tas vai es to daru, ir mana izvēle). Un tad viens sūdzas, ka viņam bail valsts svētkos iedegt svecīti logā, bet cits, ka kolēģi darbā apvainosies, ja runās latviski. Mēs paši esam šo situāciju aizlaiduši tiktāl. Un tad tikai iet un likt upuru piemiņas dienās puķes pie pieminekļiem, absurds.