Man steidzami vajadzētu vēl kādu darbu (kādus desmit), lai es varētu atļautues visu to, ko esmu ieplānojusi. Bet nu labi - nekrist panikā, tas tāpat neko nemainīs.

Man ir angļu val. mājasdarbs uzrakstīt 200 vārdu ietvaros viedokli par skolas formām. Sākumā man likās, ka man vispār nav ko teikt par šo jautājumu. Bet tagad par to sāku domāt un sapratu, ka man ir gan viedoklis, turklāt ļoti plašs (žēl, ka tik īsā apjomā jāiekļaujas, bet nu labi, vēl jau arī jāpārtulko). Man liekas, tik naivi iedomāties, ka formas ir jautājums par bērna šodienas izskatu, patiesībā, manuprāt, tas ir par vajadzību jau laikus likt saprast, ka mēs visi te (sabiedrībā) izskatāmies, uzvedamies un domājam vienādi. Un, man šķiet, tādā veidā var apiet arī tolerances jautājumu. Tam jau gan tāpat īpāsi nepieskaras, bet, ja visi izskatās vienādi, tad taču vispār nav vērts runāt par to, ka ir ok būt atšķirīgam, jo atšķirīguma starp mums vienkārši nav. Vēl, man šķiet, ka pusaudžu vecumā apģērbs tomēr ir viena no nekaitīgākajām izpausmes, arī protesta formām, nez, vai tā būtu jāliedz. (bet jā – es, protams, nevispārinu un nerunāju par 100 % visiem gadījumiem, skaidrs, ka ir skolas, kur forma nekādā ziņā nekavē runāt par toleranci un izpausties bērna personībai).

Bet vispār jau diezgan baisi: iedomājoties, ka es jebkad varbūt pārdomātu savu nostāju, ka bērnus negribu, es saprotu, ka nespēju iedomāties bērnu sūtām kādā masu skolā, es vienkārši nejūtos spējam to kādam nodarīt, man nebūtu nekā, ko pateikt bērnam, lai viņu iedrošinātu un pārliecinātu, ka būs ok. Man reāli liekas, ka es panikā gaidītu, nez kādā stāvoklī viņš pārradīses mājās.
Un es galīgi neesmu par to, ka bērns būtu jātur kaut kādā izolētā siltumnīcas vidē, kur vienmēr ir uķipuķi, un viss notiek pareizi un smuki, jo dzīvē tā nebūs, un es esmu par to, ka bērnam ir jāaug ar adekvātu izpratni par to, kādā pasaulē viņam būs jādzīvo un jātiek galā, bet tomēr, es nedomāju, ka skolai ir jābūt kaut kādam realitātes šovam “izdzīvotājs”.
Es, piemēram, tikai nupat sāku varēt ieiet kādā mācību iestādē, neizjūtot paniku, nezinu, cik tas ir normāli.

Cik mīlīgi:
http://www.youtube.com/watch?v=88b9T16TQgE

Žēl, ka es nevaru pateikt tiem kaimiņiem, kas grib, lai mēs jau deviņos sākam uzvesties klusi, ka viņi smird. Viņu dzīvoklis tiešām nenormāli smird, to var just, ejot garām - laikam tā dāma ir vēl sliktāka kulināre par mani. Un, ja viņi paši domā, ka viņi uzvedas baigi klusi, tad tās ir muļķības. bet nu vismaz mamma pilnīgi akceptē, ka līdz vienpadsmitiem es varu staigāt savā normālajā solī, jo nu, es atvainojos, "mans vīrs deviņos iet gulēt", es varbūt gribu gulēt līdz vieniem, bet tas neliedz kaimiņiem urbt vai mazgāt veļu, tāpēc vadīsimies vien pēc likumiem. Man ir apnicis visu dzīvi auklēties ar tiem, kas agri iet gulēt, kamēr tad, kad es gribu pagulēt, apkārtējā pasaulē var uzvesties, cik skaļi ienāk prātā. Un vispār man ir apnicis pieciest visādus sūdus no citiem, kamēr man ir “jāstaigā klusāk”.