Man liekas, ka cilvēki bieži ir sapisušies ar iedomātu pareizumu. Proti, jebkurā dzīvē, ja rūpīgi paskatītos, varētu uziet kaut ko tumšu, par ko cilvēks domā "es jau labi saprotu, ka šitā darīt ir slikti un neētiski, bet es vienkārši nespēju tikt ar sevi galā", pieņemot, ka, kamēr tu apzinies, ka tu dari "nepareizi", tas kaut kā kļūst mazāk nepareizi, un kamēr tu pats sevi vaino un slīgsti sirdsapziņas pārmetumos, citiem nav nekādu tiesību tev kaut ko pārmest, un vispār tādā gadījumā tu neesi TIK atbildīgs, jo pats taču saproti, ka tā nav labi. Savukārt, ja cilvēks par kādu lietu, kas varbūt arī nav pati cēlākā un ētiskākā, atklāti paziņo "bet es tagad tā esmu nolēmis dzīvot", tad tas gan ir nenormāli briesmīgi un nosodāmi, NESMUKI. Ar šo es nemēģinu pateikt, ka vajadzētu atmest ar roku ētiskumam un darīt visu, kas ienāk prātā, nebūt ne, man tikai liekas, ka nav tādu pareizo izvēļu un lēmumu, kas derētu visos gadījumos un visiem. Un cilvēki nonākuši situācijās, par kurām, teorētiski spriedelējot, ļoti labi var pateikt, kā būtu "pareizi", ļoti bieži paši ne tuvu tik pareizi nerīkojas. Man liekas, ka dažkārt varbūt ir vērts mazāk noņemties ar ētiskuma un pareizuma konceptu aprunāšanu, kā skatīties uz realitāti tādu, kāda tā ir.