Pirmā grāmatas puse bija ok, bet pēc galveno varoņu kāzām un kopdzīves ar laulības gultā starp abiem draudīgi guļošo noslepkavotā vīra līķi sākšanās tomēr sāk kļūt apnicīgi. Es tagad izklausīšos pēc vidējā tupā lasītāja (gan jau, ka sirds dziļumos es tieši tāds arī esmu), bet, kamon, ko tad tu gaidīji, ka noslepkavosi cilvēku un pēc tam tevi nemocīs vaina, bailes un visādi murgi? Pat vissadzīviskākās un triviālākas nelietības, kā, nezinu, reklāmu izņemšana no savas pastkastes un iemešana kaimiņa pastkastē atstāj riebīgu atgādinājuma sajūtu, ka esi rīkojies nepareizi, pat, ja neviens to nekad neuzzina, nemaz nerunājot par nopietnākiem nodarījumiem. Vaina droši vien vispār ir viena no visbaisākajām un grūtāk panesamākajām parādībām, kādas pasaulē eksistē, ja ne pati baisākā, tad tikai atliek padomāt par nodarījuma smagumu. Es, protams, saprotu, ka konkrētājā laikā darbs bija oriģināls un droši vien pat šokējošs, bet no šī brīža skatupunkta, manuprāt, diezgan garlaicīgs un paredzams. Tipa, man bija skaidrs, ka pēc kopdzīves uzsākšanas sāksies elle, un tāpat ir diezgan skaidrs, ka beigu beigās, visticamāk: 1) abi sajuks prātā un izdarīs pašnāvību, 2) viens no viņiem sajuks prātā un izdarīs pašnāvību, kamēr otrs mēģinās vilkt nožēlojamu un nejēdzīgu eksistenci, 3) kāds no viņiem, nespējot izturēt psiholoģisko spriedzi, mēģinās otru nogalināt cerībā tādējādi atbrīvoties no acu priekšā rēgojošamies atgādinājuma par noslīcināto vīru. Nu, vai kaut kā tā. Bet, līdz viss kā tamlīdzīgi atrisināsies, man vēl būs jāizlasa visai daudz apnicīgu vainas un murgu nomocītu būtņu ciešanu pilnās ikdienas apraksti.