Šodien, kamēr vēl bija gaišs, aizgāju līdz jūrai. Jūra ir aizsalusi. Ļoti skaisti. Viegla sniega kārtiņa virs smiltīm. Apsnidzis tuksnesis. Gaisma ir dziedinoša un spēcinoša, tikai ilgi to nevar izturēt, jo auksti. Pastaigājos tikai īsu brītiņu, bet beigu beigās tāpat rokas un kājas nosala, priekš tāda sala jūra nav nemaz nav tik tuvu, kaut arī vispār jau ir diezgan tuvu. Atnācu mājās, pagatavoju vakariņas, paspēlējos ar suni. Pamīšus klausos Rahmaņinovu un Kelliju Klarksoni. Mācos (atkārtoju) darbības vārdu pamatformas. Viss ir labi. Tikai sāp galva, bet tas droši vien no aukstuma, jāiedzer kādas zāles, jāsagaida, kad pierims, tad varēšu palasīt.

Telpās ir salīdzinoši silti, bet iekšienē ir caurspīdīga aukstuma sajūta, kas kustības padara mazliet sāpīgas. Bet es mācos to uztvert tāpat kā ķermeņa traumas: pušums vai lūzums sāp, arī tad, kad tas jau dzīst vai saaug, kad tas ir atklāts un apkopts. Dzīšanas procesiem vajag laiku. Un arī tad, kad tu atsāc dzīvot, tas tomēr vairs nekad nav kā agrāk. Pie kustībām ir jāpierod no jauna. Pamazām spert soļus cauri šīm dienām, kas pilnas ar sauli un salu, un vakariem, kas pilni ar tumsu un salu. Lasu Dying Inside, kas liekas kā pilnīgākais reālisms, nevis fantasy, arī grāmatā ir kaut kas auksts un sāpīgs ļoti koncentrētā veidā. Laikam iedzeršu balzamu.