Es arvien vairāk brīnos, kā es esmu iemācījusies lietas, nu, piemēram, lasīt un rakstīt. Es esmu diezgan pārliecināta, ka es vairs nespētu iemācīties jaunu valodu, kas nebalstās latīņu alfabētā. Un es nedomāju redzi (kaut arī, protams, tas būtu papildus sarežģījums, jo atcerēties, kā kaut kas izskatās, tagad ir vēl grūtāk). Tā kā man principā nav vizuālās atmiņas (tb – ir bet tā darbojas visai īpatnēji, tie drīzāk ir gatavi koncepti, nevis detaļas, ko es spēju vizualizēt), man ir ļoti grūti atcerēties, kā izskatās nepazīstamas zīmes un iemācīties tās atveidot. Un, pat ja es atceros, tur neizveidojas kaut kāda vajadzīgā saķere, es nezinu, kā to uzrakstīt, kā kustināt pirkstus. Es tā arī nespēju iemācīties kirilicu (bet jā – to es mēģināju darīt salīdzinoši vēlu, tikai vidusskolā), un es patiešām centos. Krievu valodas stundās mana blakus sēdētāja mēģināja man visādos veidos palīdzēt: rādīja, kā uzrakstīt burtus, vilka līdzi ar manu roku, kā māca mazus bērnus, bet atsevišķus burtus es tā arī nevarēju iemācīties. Tāpat bija ar grieķu alfabēta burtiem matemātikā un fizikā – tos es rakstīju visai kroplīgus. Tieešām – kā es iemācījos ciparus un burtus? (bet nu jā, es tos iemācījos mājās jau diezgan sīka), un tur moš darbojās psiholoģiskais faktors, proti, tu vēl neesi daudz komunicējis ar citiem un vienkārši nezini, ka tev ir kaut kāda jocīga uztvere, tu vēl neesi tas ērms, par ko smejas, vēl nav nekāda iemesla, kāpēc, lai tu kaut ko/jebko nevarētu iemācīties, vēl nav parādījušies “pareizie” un “nepareizie” veidi, kā darīt lietas (nez, vai to sajūtu vēl var dabūt atpakaļ, es domāju, ka tā man ļoti nāktu par labu).
Man liekas, ka mana uztvere tāpat kā atmiņa darbojas drīzāk konceptos, nevis detaļās, nu, kaut kāds copy/paste princips - es kaut ko izlasu, vai kāds man izstāsta, un ideju kopums ir manās smadzenēs, es to vienkārši saprotu (nu, sapratne, protams, ir stiepjams jēdziens, bet principā), un ar laiku tas apaug ar asociācijām, jaunu informāciju utt. Vērot detaļas un atdarināt ir ļoti sarežģīti vai neiespējami.