Viss, turpmāk meditējot un vingrojot, suni metīšu ārā no istabas. Pat, ja viņš nelien virsū un citādi netraucē, tad apguļas blakus un, kaut arī viņam austiņās neviens nekādas norādes nedod, arī piedalās, un vai tad es varu mierīgi noskatīties, kā viņš bez lielām pūlēm ar pieri pieskaras kāju pirkstiem, kamēr man uz to nav ne mazāko cerību.

Man liekas, ka mana ģimenes ārste ir kļuvusi paranoiska attiecībā uz mani, ja agrāk visas nesvarīgās sūdzības tika atbildētas ar “tas nav nekas nopietns, pagaidīsim, paskatīsimies”, tad tagad, kad parādu pleķi uz rokas locītavas un jautāju, kā viņa domā, vai tas varētu būt no kādām zālēm, atbilde ir "labāk konsultēties ar speciālistu, uzrakstīšu nosūtījumu pie dermatologa".