Šodien iedomājos, ka varbūt man derētu atbrīvoties no iedomātas augstās literatūras pinekļiem un kādreiz iemēģināt roku Fantasy žanrā (kad būšu to gana izpētījusi) un uzrakstīt, piemēram, kādu baisu gabalu par to, kā "ļaunie" atņem citiem spēkus, barojoties no viņu ilgām, sapņiem, fantāzijām un mīlestības (baigi jau oriģināli), bet tāpat mani sajūsmina ideja.
Vajadzētu mazāk domāt, jo, kad es to daru, es staigāju pa dzīvokli ritmiskiem, smagiem soļiem, un suns staigā man pakaļ, bet kaimiņu tante šodien kāpnēs man teica, ka viņa nevarot gulēt, jo es un mans suns naktīs tik daudz staigājam, "es nesaprotu, ko var tik daudz staigāt kā tādi zirgi". Kamon, varēji vismaz mani pasveicināt, ne jau tāpēc, ka man baigi rūpētu pieklājība, bet gan, jo pēc visa runas veida, kas bija kā, runājot ar kādu savu čomu vai nazbērnu, es tikai sarunas, tas ir monologa pašās beigās, kad viņa jau gāja ārā pa durvīm, sapratu, ka runāts tiek ar mani (nepatīk mammas augstprātība, kad viņa tos dēvē par prastajiem krievu kaimiņiem), bet šodien es pārliecinājos, ka sava daļa patiesības tur ir, pateikt ir pilnīgi ok, ja kaut kas traucē, bet taču darīt to var mazliet piedienīgākā veidā.
Un ko tas vispār nozīmē - pārāk skaļi staigājam? Man ir licies, ka gultā blakus guļošais cilvēks pārāk skaļi elpo un pārāk daudz grozās. Bet neaizliegsi taču cilvēkam elpot. Atliek vien iet gulēt citur. Mani tiešām tā skaļā elpošana ir ārkārtīgi aizkaitinājusi. Un vispār, man liekas, ir forši gulēt blakus, runāties, bužināties vai kopā slīgt meditatīvā klusumā, vai nodarboties ar seksu, bet tad, kad tu ej gulēt, ir forši, ja neviens neelpo, neraksta īsziņas un ar elkoņiem nemēģina tevi izgrūst no gultas.
Tā kā es nezinu, vai nu viņai jāizvācas, vai mums ar Dž tiešām jāstaigā klusāk, tiešām - tas ir jautājums.