Biju apņēmusies šodienu pavadīt citādāk, nekā daudzas citas dienas pēdējā laikā, kurās lielākoties esmu sēdējusi vai nu pie datora vai, apsegusies ar pledu, divānā, lasot grāmatas. Mēģināju mazliet pavingrot un pameditēt (tie vingrojumi ir gatavā spīdzināšanas programma), mazliet sakārtoju savu istabu, izmetu ārā visādus sūdus, kas mētājās uz kumodes, nomazgāju traukus, iztīrīju datoru no failiem, interneta vēsturēm un taml., sarakstīju viskautko flešā, vairākām bilžu mapēm nepietika vietas, bet man gribējās ar šo tikt galā reizi par visām (un kamēr datoru ir izdevies veiksmīgi ieslēgt un turēt pie dzīvības gana ilgi), tāpēc to, kam nebija vietas, vienkārši izdzēsu, tagad varēšu mest ārā cerībā kaut kad tikt pie jauna. Kamēr tīrīju datoru, ārā uzsniga sniegs. Kaut arī bija auksti, izgāju pastaigā ar suni, izvēlējos ļoti veiksmīga garuma maršrutu - kāju pirksti sāka kļūt nejuīgi jau, kad biju pavisam tuvu mājām (bet liekas, ka ar šo ir kļuvis mazliet labāk, vēl pirms neilga laikā, es ārā nevarētu tik ilgi izturēt). Noklausījos atlikušos stāstus After the Quake (par spīti Nīči lasošām vardēm un lāčiem, kas klausās Šūbertu, diezgan garlaicīgi), ar šo tad arī mana Murakami ēra ir beigusies, domāju, ka vairs neko negribēšu no viņa lasīt, ja nu vienīgi kādreiz vēlreiz noklausīties vai izlasīt Dejo dejo dejo. Pagatavoju vakariņas. Vēlreiz izgāju ārā ar suni, šoreiz gan tikai tepat, pie mājas, jo ir kļuvis briesmīgi auksti, turklāt, tā kā biju uzvilkusi gumijas zābakus, kas man ir pāris izmērus par lielu, tie ātri bija pilni ar sniegu, kas radīja sajūtu, it kā es ietu basām kājām.
Cerēju, ka aktivitātes palīdzēs izklīdināt konstanto skumju un nomāktības sajūtu, bet tas īsti nav izdevies. Līdzīgi kā visādu fizisko diskomfortu ziņā es mēģinu savam ķermenim iespēju robežās piedāvāt visādus palīdzības veidus cerībā, ka kādu no tiem tas akceptēs, un es jutīšos labāk, tāpat es mēginu aizdzīt skumjas, tomēr tas īsti neizdodas. Varbūt es visu gribu pārāk vienkārši vai pārāk ātri. Bet man vairs negribas mosties ar griezīgo zaudējuma sajūtu, kuru es cenšos aprakt un apslāpēt ar visādām dienas aktivitātēm, tekstiem un rosību. Kaut arī es zinu, ka tas galīgi nav pareizi, man reizēm mazāk gribētos sevi just. Un tad vēl nogurums. Kādā brīdī man vienkārši vairs nav spēka, tad es eju gulēt, bet nevaru aizmigt un vairākas stundas guļu bezspēcīgā nomodā, nav spēka celties un kaut ko darīt, kā es parasti rīkojos, ja ilgi nevaru aizmigt. Un tad es kaut kad no rīta tomēr aizmiegu un noguļu līdz vēlai pēcpusdienai, kad man negribas celties, bet suns kaut kad ir pamanījis, ka es esmu nomodā, un sāk mani bakstīt.
Es jūtos ļoti dzīva. Un man ir tik ļoti skumji. Nezinu, vai tik intensīvas skumjas es jebkad agrāk esmu piedzīvojusi. Tās sevī neietver vēlēšanos mirt vai nodarīt sev pāri, bezjēgas vai izmisīgas panikas sajūtu, drīzāk nomodu un atvērtību. It kā viss būtu ieguvis papildu dimensiju. Nekad nebūtu domājusi, ka ir iespējams sākt just vēl vairāk, ne tādā nozīmē, ka just kaut ko konkrēti, bet, ka pati jušana varētu kļūt vēl intensīvāka un noturīgāka.