O, fak, mamma tikko piezvanīja, lai pateiktu, ka LiepU sākusi izsludināt pieteikkšanos centralizētajiem eksāmeniem (es grasos pārlikt videnes angļu valodas eksāmenu, lai man nebūtu pārāk jāsatraucas par studiju iespējām), bet tā angļu valoda izrādās ir jau marta vidū. Tas nozīmē, ka man ir supersteidzami jāmeklē kāds, kurš mani varētu mācīt. Bet nu ok, es daudz lasu, tā kā, pieļauju, ka svarīgākais, ko vajadzētu darīt kopā ar kādu, ir visādas gramatikas lietas. Mammai ir visādas idejas par kolēģēm pasniedzējām, bet viņa šaubās, ka viņas būs gatavas ķēpāties ar materiālu palielināšanu un tamlīdzīgi, bet jācer, ka kādu tomēr izdosies atrast, man pašai vispār nav nekādu ideju, jo es jūtos tā, ka šeit vairs nevienu nepazīstu: man liekas vienīgie cilvēki, ar ko es te pa šo laiku vispār esmu runājusi, ir mana ģimene, kaut kādi random cilvēki, kuri satikti pastaigu ar suni laikā, ā, nu, vēl dažos lit. pasākumos, uz kuriem esmu bijusi, satiktie ļaudis. Un, Lelde, kad bija ciemos. Bet no vienas puses labi, es jau tagad biju sākusi satraukties, ka pavasara beigas varētu izvērsties par kaut ko mega stresainu, jo tad būs jāmeklē, kur dzīvot, visādas ar pārcelšanos saistītas lietas, jāplāno visādas ar ārstiem saistītas lietas, ko vasarā vajadzētu izdarīt, tad tagad es varu koncentrēties uz angļu valodu un pečāk domāt tālāk, ļoti labi. Un februārī jau es arī grasos iet uz Z lekcijām, ja viņa joprojām būs ar mieru, tā kā – plānu ir daudz, cerams, ka pietiks spēka.

Es visu laiku esmu diezgan panikā par to, ka visam nepietiek naudas, bet tagad sāku domāt, moš nenoskopoties ar 11 euro un nokārtot vēlreiz arī latviešu valodas un literatūras centralizēto eksāmenu (iepriekšējā reizē tas bija diezgan izklaidējoši, izņemot faktu, ka tas Žoludes stāsts bija garlaicīgs), es joprojām uzskatu, ka mans B līmenis bija netaisnība, vēl jo vairāk apšaubāmu visu to eksāmena lietu padara fakts, ka valodas daļā man bija gandrīz maksimālais punktu skaits, kamēr lit. tikai ap 60 %, atzīmes līdz tam bija rādījšas ko citu. Bet nu labi, ja es studēšu, tad jau videnes eksāmenu rezultātiem tāpat vairs nebūs nekādas nozīmes, un par visām netaisnībām, ko man nodarījusi izglītības sistēma, es tai varēšu atriebties caur literāriem darbiem.

Matemātikas eksāmenu gan es negribētu kārtot vēlreiz, jo tur man gāja tik slikti, ka tas pat nebija interesanti.

Varbūt, ka es tiešām vairs neko nesaprotu no lit., bet man ir pilnīgi citādāka sajūta par Santa Biblia un Pārbaudes laiku, nekā recenzijās lasu un uzzinu no cilvēkiem, ar kuriem esmu par šīm grāmatām runājusi. Ja Žoludes grāamta, kur it kā ir kāda pretenzija uz dziļumu un jēgu, man liekas pilnīgs savārstījums (vispār laikam viena no sviestainākajām un tukšākajām grāmatām, ko es jebkad esmu izlasījusi no sākuma līdz beigām), tad Pārbaudes laiks ar visu savu šķietamo bezjēgas un seklu cilvēku aprakstu man gan diezgan ļoti patika, ļoti jutu zem visa tā "te nekas nenotiek" dzīles, absurda un bezjēgas bezdibeni, brīžiem gandrīz kā Procesā, un tajā pašā laikā tik neuzbāzīgi, gandrīz viegli uzrakstīts.