Laikam es tomēr salīdzinoši maz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri raksta, ir tik mierinoši izlasīt, ka Bird by Bird autore mēdz piedzīvot bailes, ka varētu nomirt, pirms paspēs salabot, pabeigt vai pārstrādāt kādus iesāktus tekstus, un kāds varētu atrast pirmos draņķīgos uzmetumus. Es vispār esmu absolūtā sajūsmā par šo grāmatu, esmu tajā atradusi diezgan daudzu situāciju un sajūtu aprakstus, kas ir ļoti pazīstamas, bet par ko vienmēr ir bijis ļoti kauns, nu, kaut vai par visādu ar lit. saistītu lietu pārmērīgu pārdzīvošanu vai emocionālu uztveršanu, vienmēr ir bijusi sajūta, ka kaut kā uz āru paust, ka kaut kādi notikumi, izteikumi vai kas cits ar lit. saistīts mani dažkārt sāpina, apbēdina vai liek justies citādi slikti, ir kaut kā apkaunojoši vai nepieklājīgi. Bet es arī tikai salīdzinoši nesenā pēdējā laikā esmu nonākusi pie skaidrības, ka es tiešām gribu rakstīt un ka man tas vispār ir diezgan ļoti svarīgi. Agrāk man par rakstīšanu bija sajūta vairāk kā par kādu gandrīz slēpjamu aizraušanos, kā kaut ko muļķīgu, ko man droši vien nemaz nevajadzētu darīt. Cik jocīgi, ka es tik ilgi esmu tā jutusies, bet tāpat turpinājusi. Bet jā – es laikam lielāko daļu savas dzīves kopumā esmu pavadījusi milzīgās bailēs, ko radījušas cilvēku (ļoti bieži manis iedomātas) briesmīgas reakcijas un nosodījums. Un vienmēr milzīgā intensitātē ir bijusi klātesoša sajūta, ka man par sevi un visu, ko es daru, ir ļoti kauns, kura, protams, nav pilnīgi pazudusi, bet noteikti ir mazinājusies.