Tad kādā pēcpusdienā, licis vannas dvielim būt par medūzu akā, Jāgups ar reizi apsēdās uz trepēm, atslaucīja rokas pret svārku un aizsmēķēja.
"Gatavs," viņš teica.
Uz vietas klāt bijaTas Kungs un Sātans.
"Kas ir gatavs?" jautāja pirmais.
"Tas darbs ir gatavs, astoņpadsmit tūkstoši mūdžu," skaidroja Jāgups. "Gatavs."
"Ko tas vēl nozīmē - gatavs?" Sātans pikti prašņāja. "Taisi tak vēl. Redzi, te ir veca bļoda - iepūt tai dzīvību!"
"Nē, vairāk nav vajadzīgs," Jāgups skaidroja un urbināja degunu. "Tas tik bija apnicīgs darbs, taču padarīju."
"Nesaprotu," bubināja Sātans. "Nav vajadzīgs? Bet kam tad tie astoņpadsmit tūkstoši bija tik briesmīgi vajadzīgi?"
"Un kāpēc tu, svētīgā dvēsele, tos vispār taisīji, ja jau darbs bija tik apnicīgs?" prāšņāja Tas Kungs.
"Vajadzēja taču," atbildēja Jāgups. "Bija jātaisa. Darbam nepatīk, ka to pa sauju viļā."
"Bet kāpēc tieši astoņpadsmit tūkstoši?" korī kliedza abi - gan Tas Kungs, gan arī Sātans.
"Un cik tad jūs gribējāt?" Jāgups atjautāja. "Tik, cik bija vajadzīgs, tik arī uztaisīju. Tagad ir visi. Pārskaitiet, ja vēlaties."

(Andruss Kivirehks "Makslinieks Jāgups")

Tas, kā garšo aukstas lēcas, man asociējas ar smaržu, kāda jūtama, lietainā pēcpusdienā izejot uz balkona. Līdzīgi kā dzeltenā paprika garšo pēc puķēm, kaut arī neesmu tās ēdusi.