Pamodos no ļoti cieša miega tikai tad, kad zvanīja pie durvīm, tas bija pusdivpadsmitos, bet ar gulēšanu no rītiem jau man problēmu nav. Arī suns īsti nevarēja attapties un sākt riet, viņam laikam arī ļoti nāca miegs. Bet vispār bail jau sacerēties, jo es ļoti labi zinu, ka visas šīs lietas ir ļoti mudžekļainas, viltīgas un tām var būt krietni vairāk par vienu noteiktu iemeslu, bet, kopš es sev pirms pāris naktīm, kad līdz pustrijiem atkal biju gulējusi nomodā, galīgi pārmocījusies pajautāju "kāpēc tu nevari aizmigt?", paļaujoties uz to, ka cilvēks taču patiesībā visas atbildes zina, es esmu gulējusi diezgan normāli. Es vispār īsti neticu šādām lietām, tas ir - principā es ticu, vienkārši, cik nu esmu ko tādu mēģinājusi, tas gandrīz nekad nav izdevies, jo es nespēju to uztvert pietiekami nopietni un pietiekami koncentrēties (vai varbūt tieši pretēji – nekoncentrēties), tas liekas stulbi jau pašā sākumā tāpat kā neditēšana. Vispirms smadzenes automātiski izvirzīja priekšplānā seju, bet tad tā tūliņ aptumšojās, it kā uz skatuves pēkšņi būtu nodzisuši prožektori, man arī vairs neliekas, ka bezmiegs joprojām varētu būt saistīts ar šo cilvēku. Un tad kaut kur iekšienē atbalsojās frāze “piedod sev”. Par to es pēc tam ļoti daudz domāju, jo principā, ja salīdzina ar agrāko, es jau nemaz sevi neuzskatu par tādu stulbeni un niecību, un vispār smieklīgu un muļķīgu cilvēku, kas nevienam nepatīk. Un nav jau arī tā, ka es visu laiku sevi ēstu par kaut kādām rīcībām, kas nav bijušas ok, es par tām pietiekami daudz domāju, bet nav kā agrāk, ka tas visu laiku karājas man virs galvas kā briesmīgs atgādinājums par to, cik stulbi es uzvedos. Bet pēdējā laikā es tomēr ļoti daudz uz sevi dusmojos, es dusmojos uz savu ķermeni par to, ko tas man ir nodarījis, es dusmojos uz sevi par to, ka man neizdodas visādas lietas saprast, nolemt, izdomāt un atrisināt pietiekami ātri, par to, ka es esmu tik neatjautīga un tizla attiecībā uz visādām praktiskām/sadzīviskām norisēm, par to, ka es mēdzu domāt par citiem visu ko ļoti sliktu, nemaz neiedziļinoties situācijā, vispār par to, ka es neesmu pietiekami labs, pacietīgs un līdzjūtīgs cilvēks, par to, ka reizēm es tiešām uzvedos visai jocīgi, un man līdz galam nav izprotami manas rīcības motīvi, bet vēlāk ir jātiek galā ar sekām, es dusmojso par to, ka es mēdzu pārāk daudz dzert, ka es nevaru saņemties pateikt mammai ļoti daudzas lietas, ko vajadzētu pateikt, un tas man liek justies kā nožēlojamam, bailīguam gļēvulim, kam ne no kā nav bail, bet no mammas ir. Tā dusmošanās it kā ne tuvu vairs nav tik ilgstoša kā agrāk, vismaz augšpusē, bet tas viss kaut kur paliek, iekšā mani turpina grauzt tārpiņš "tu esi slikta, dumja, un tev nekas nesanāk", man šķiet, ka tas arī ir tas mūžīgais nemiers, kas mani nomoka.

Bet, cik forši, ka ir tāda neakadēmiska literatūras vēsture, es esmu sajūsmā. To pat ir iespējams izlasīt, nu, tas ir - es esmu diezgan pārliecināta, ka es izlasīšu, jo garlaicīgākajai daļai jau esmu pāri (šķiet, ka arī grāmatas autors to uzskatījis par garlaicīgāko, tāpēc par to runāts visai konspektīvi). Un es reāli nesaprotu, kāpēc visādus darbus, kam taču nekāda diža literāra vērtība tā pēc būtības nepiemīt, skolā vajadzētu tā pārslavēt un kāpēc tiem būtu tik lielā mērā jānoslogo literatūras programma, es nekādā ziņā nedomāju, ka par tiem nav jārunā, jo pat tajos gadījumos, kad literāras vērtības nav, ir citi tiem piemītoši aspekti, kas kultūras un literatūras veidošanās kontekstā ir ļoti būtiski, bet nebūtu taču jāizliekas, ka tas nu ir kaut kas mega ģeniāls, kas katram izglītotam cilvēkam no vāka līdz vākam būtu obligāti jāilasa, kamēr pēdējie 20 gadi paliek neapskatīti, jo citādi sanāk, ka literatūra tiek apskatīta nevis kā dzīvs organisms, kas joprojām aug un elpo, bet gan drupas, pa kurām mēs rāpojam, apskatot pamīšus senus dārgumus un kaulus. Es reāli šito nesaprotu (zinu, ka saku to jau simttūkstošo reizi, bet es tiešām nesaprotu), un tad mēs brīnāmies, ka sabiedrība literatūru un literātus ienīst, es, starp citu, arī no sirds ienīstu, ja man būtu bijusi tikai skola. Un vispār, kāpēc, lai sabiedrība pamazām nesaietu pilnīgā sviestā, ja tā tiek būvēta uz tik sviestainas un degradējušās izglītības sistēmas? Varbūt es esmu naiva, bet es neticu, ka kopumā viss tiešām ir tik bezcerīgi, man vienkārši, šķiet, ka netiek redzēti iemesli, "kāpēc". Bet labi, es atkal novirzījos no tēmas - varena grāmata, ļoti priecājso, ka sāku to lasīt, man par garlaicīgajiem posmiem galu galā ir robi (nu, labi, es nezinu, vai robus šī grāmata spēs aizpildīt, bet tomēr).