Bet kas tas par fenomenu - es aizgāju gulēt tik izmisusi un nelaimīga un pamodos priecīga, ar sajūtu, ka kaut kas ir jādara (protams, piecelties gan bija ļoti grūti). Bet vai tad tas nav briesmīgi un negodīgi? Man brīžiem liekas, ka es ienīstu gan sevi, gan visu pasauli, un ka es nemūžam nespēšu atrisināt visas savas problēmas, un tas viss arī nekur nepazūd, jo, jā, tiešām, citējot atvainošanos "man nav īpaši viegli", bet tam visam cauri ir kāda cita, pavisam jauna sajūta, kādu, man šķiet, es nevienā citā dzīves posmā neesmu pazinusi, vismaz ne ilgstošāk par pāris stundām - es esmu priecīga un man gribas kaut ko darīt, man gribas dzīvot. Nespēju beigt par to brīnīties. Man šķiet, ka es pat bērnībā tā nejutos.

Manuprāt, katram ar rakstniecību saistītam cilvēkam būtu svētīgi uzrakstīt savu latviešu literatūras vēstures versiju, fiksēt savas personiskās attiecības ar literatūru. Tad patiesi varētu runāt par literatūras vēstures apcerēšanu kā par dialoģisku procesu (..)

(Guntis Berelis "Latviešu literatūras vēsture")

Vēl ir šī nedēļas nogale, kurā ir Leldes koncerts, un nākošā, kurā ir meistardarbnīcas, un tad, šķiet, es kādu laiku varēšu atpūsties no nepārtrauktās transportēšanās.