Un, protams, protams, ir pusčetri naktī, un es joprojām neesmu aizmigusi. Piecēlos, dzeršu tēju, iešu pīpēt, varbūt pat iešu ārā, es vairs nevaru izturēt šito. Un rīt bija paredzēts laicīgi piecelties, lai mierīgi savāktu mantas, atvadītos no dzīvniekiem, tad brauktu pie L un tad ietu uz ballīti, tas jau viss arī tiks darīts, bet es atkal būšu negulējusi un nogurusi, fak, man šitas ir apriebies.
 

Man vajadzētu kādas miega zāles, es, protams, nedomāju tabletes, pēdējoreiz laikam miega zāles dzēru, kad biju slimnīcā. Gribu kaut ko, kas man ļautu aizmigt. Jo viena lieta ir, ka tu nolem visu nakti dzīvot un neiet gulēt, bet cita lieta, ka tu nevari aiziet gulēt. Man ļoti gribas nakti, kurā es guļu, un rītu, kurā man nav grūti piecelties (utopija).

Man ir apnicis visu laiku kaut kur steigties. Un visas tās mantas, kuras es nemāku normāli salocīt un salikt somā, lai visam pietiek vietas. Man ir sevis žēl.