Pēdējā laikā naktīs vairs nevaru aizmigt, bet pa dienu mokos miega badā.

Es protu vai nu tikai ierasties kaut kur pusstundu velāk vai arī izsaukt taksi un būt divdesmit minūtes ātrāk - priekšmetiskā pasaule un laiks vienkārši nesadarbojas. Bet viss bija labi. Nav noticis nekas (jauns) briesmīgs, es vienkārši nedrīkstēju pārtraukt pilināt pretspiediena zāles, tas, visticamāk, arī ir izraisījis tās sāpes. Dakteris gan pa šo laiku bija aizmirsis, kā mani sauc, parasti viņš mani uzrunā vārdā, kas ir patīkami, jo neliek justies tā, ka es esmu tikai gadījums, ko drīzāk numurēt, nekā saukt vārdā. Atpakaļceļā sāku domāt, ka pietura kartupeļu iela manā sajūsmas skalā varētu izkonkurēt eglīšu rotājumu rūpnīcu, nopirku kaķīšiem smiltis. Sapratu, ka kaut kas ir noticis ar maniem zābakiem - kājas briesmīgi nosalst, agrāk tā nebija. Gāju pastaigā ar suni, spīdeja skaista ziemas saule. Cik labi, ka ir izdomāti suņi, kas izvelk ārā tādus sliņķus kā es, man taču tik ļoti patīk pastaigāties, vienkārši ir abnormāli grūti saņemties. Izcepu siermaizes, kas tagad dziest un brīnišķīgi smaržo, kad esmu šeit, es vienmēr cepu siermaizes. Jocīgi, es atkal laikam vienkārši bez jebkāda iemesla jūtos labi.

Fak, sākās kaut kāda urbšana, nevaru neko uzrakstīt, un suns krīt panikā.