Šorīt autobusā bija reāli kā bernībā – miegs nāk neizturami, bet tu, cik vien spēka, turies pretī, kā rezultātā laiku pa laikam nolūzti un gandrīz visu laiku klanās galva, arī kad esi nomodā. Vienkārši es ļoti baidījos, ka, ja nejauši aizmigtu, varētu laikā nepamosties, un mums bija visai mazs laika posms starp brīdi, kad pienāk mans autobuss, līdz brīdim, kad Leldei jāiekāpj autobusā uz lidostu. Kaķīšī likās priecīgi mani satikt, bet suns sākumā pat uzrēja, bet tad es ar viņu aprunājos, izgāju izmest loku, un tagad, šķiet, ka viss ir labi. Drīz pēc ierašanās aizmigu uz dīvāna klausoties interviju ar vampīru tikai nesen pamodos gatavoju vakariņas un klausos mūziku, te vienmēr ir tik patīkami mierīgi

Nez, kāpēc tā ir, ka, tikai kaut kur prom esot, es varu sajusties tā, ka vienatne ir kaut kas tik labs un varens - laiks, kas vienkārši skalojas ap mani un baro mani, un nesāp?