Nesaprotu, kas šitais ir par sindromu - es reizēm varu nepīpēt dienām, bet man ir svarīgi, lai būtu cigaretes, kad to nav, ir kā tagad, es visu laiku trinos un domāju par to, kā man gribas uzpīpēt. Būtu nakts uz darbadienu, varētu cerēt, ka septiņos atvērsies kiosks, kas tepat, pieturā, (es jau tāpat, visticamāk, vēl negulēšu), bet sestdienas rītā, nez vai. (es laikam izklausos pēc nenormāli atkarīgā, bet tā nav, man vienkārši nepatīk, ka apstākļi mani kontrolē, var jau to pavērst tā - es esmu kruta – kad man ir cigaretes, es mierīgi varu nepīpēt. Ai, nu, labi, nav ko te spriedelēt – cigarešu nav, un tas man galīgi nepatīk.

Ļoti sen nebiju skatījusies nevienu filmu. What Maisie Knew ir brīnišķīga.

Jo vairāk es domāju par to uzvārda mainīšanu (un arī par konkrēto uzvārdu), jo labāk un pārliecinātāk es par to jūtos, it kā man tiešām veltos nost kāds milzīgs smagums. Cerams, ka šito nesanāks baigi ievilkt un ka es nenolemšu, ka tā ir pārāk liela ķēpa, vai nesāksies atkal kaut kāds “nez, vai citi nepadomās kaut ko ne tā”. No tādām situācijām kā ar Jūliju un to stāstu vajadzētu mācīties, ka paredzēt citu domu gājienu ir neiespējami, jebkas var notikt, tāpēc nav vērts par to tik ļoti satraukties.

Es varu saprast visādas cilvēku nepatikas pret dzīvniekiem (man galīgi nav sajūta "ja man patīk, visiem pārējiem arī jābūt sajūsmā'" ), vēl jo vairāk es varu saprast, ka cilvēkiem īpaši var nepatikt zvēri, ja viņi savās izpausmēs ir traucējoši (rej, ir nikni, bojā mantas utt), kāpēc es varu mierīgi pieņemt, ka, piemēram, citiem var nepatikt mans suns, patiesībā, es reāli brīnos, ka kādam viņš vispār patīk (jau gribēju pajokot kā līdzīgi komēdijai "mana ģimene", kur džeks, uzzinājis, ka viņa sieva ir stāvoklī, pateica "man nepatīk jau tie bērni, kas mums tagad ir"), jo man arī visai bieži viņš nepārāk patīk, bet labi, ne par to stāsts. Par spīti visam tam, ko es saprotu un varu tolerēt, man neliekas akceptējami, normāli un pieņemami, un vispār es ārprātīgi sadusmojos, kad redzu, ka cilvēki uz ielas suņus kaitina un provocē tīšām - svilpj, klakšķina mēli, žvadzina atslēgas, mēdās ( jebko, kas tiek darīts ar nolūku), vēl ļaunāk - mēģina suni raustīt aiz astes vai ausīm (un es te neko neizdomāju - cilvēku uzvedība reizēm ir diezgan “neizprotama”). Kad es esmu ar Dž, es neko nesaku, kaut arī tāpat vāros dusmās, jo nu viņš tomēr mēdz visādi neadekvāti izpildīties - bez iemesla riet, niknoties utt, nekad nevar zināt, vai uz šo pašu cilvēku kādreiz nav vienkārši tāpat vien nikni rējis vai tamlīdzīgi, turklāt nevar paredzēt, kā viņš reaģētu uz puslīdz konfliktsituāciju, bet, ja es būtu ar mammas suni, par kuru nav jāsatraucas, totāli pateiktu visu, ko es par šito domāju. Protams, es esmu par to, ka saimniekam ir jātiek galā ar suni, arī, ja viņu provocē un kaitina, un viņš vienmēr paliek atbildīgais par notiekošo, bet tāpat tas neattaisnio šādu cilvēku uzvedību. Un visbriesmīgāk man šis liekas, kad to dara bērni, kuriem blakus ir vecāki. Un tās arī ir tādas superriskantas situācijas, jo ir daļa cilvēku, kuri, tiklīdz iesaistīti bērni, pilnīgi nojūdzas, un domā, ka viņu bērns var darīt visu, kas viņam ienāk prātā, un tu viņam neko nedrīskti teikt, jo esi tas svešais civlēks un vēl ar to briesmoni, suni, bet iemācīt saviem bērniem, ka suns nav nekāda manta, kam smuki jāizskatās un kuru var raustīt un bakstīt, kā ienāk prātā, viņi nav uzskatījuši par vajadzīgu (bet nu ok - šī tipa pieaugušie visbiežāk droši vien ir tie, kuri nav sapratuši, ka arī bērni nav tāda paša tipa lietas). Bet jā - tas ir baigi skumji, un tas jau pat vairs nav par suni, bet vispār par sajūtu - tiešām, mums šitas skaitās normāli?

I could never be a cook like my father because I'd already made my career choice – Superhero. As a superhero, you occasionally have to deal with something annoying, like Kryptonite. My kryptonite was called home.

(Music Within)