Vispār ir tik labi tā lasīt, dzert kafiju, klausīties mūziku. Un kādā brīdī pieķert sevi pie atskārsmes, ka es vienkārši jūtos labi. Nezinu, kā to lai formulē, it kā pēkšņi man būtu izdevies iekārtoies ērti pašai savā esamībā. Es zinu, ka šāda sajūta nevar būt visu laiku. Un, ka atkal būs grūti un sāpīgi. Bet tomēr tā ir diezgan noturīga sajūta, un pēdējā laikā tā atnāk arvien biežāk.

Bet šī ir kārtējā vilšanās latviešu prozā. Ir grāmatas, no kurām es neko daudz negaidu, vēl pirms esmu sākusi tās lasīt, bet šis ir tā bēdīgi. Te pat vardarbība uz mani nestrādā ne tieši, ne kā metafora, visu laiku tāds wtf, kāpēc man šis jālasa?

Atkal esmu aizdzīvojusies līdz tam, ka eju gulēt pusseptiņos no rīta.

Bet šitais nav forši. Kad gāju gulēt, bija tumšs, tagad jau atkal ir tumšs. Tāda sajūta, ka es esmu pilnīgi viena pati, ka gaisma ir pazudusi. Pat suns visu laiku guļ. Es ceru, ka mamma šodien būs mājās un atnesīs kaut kādus saldumus, baigi negribas iet uz veikalu.

Būs tomēr jāiet pašai. Sāk likties, ka jau nedēļu neesmu runājusi ar nevienu citu, izņemot suni (nu, ja neskaita skaipu), bet tā jau gluži nav, un bija vēl tas pasākums, kaut kad pa vidu tumsai.

Sapratu, ka varētu būt viena vel kādu laiciņu, tāpēc aizgāju uz veikalu - sapirkt pārtiku, jo mamma piezvanīja un teica, ka tā vajagot darīt, ka man vajagot arī pašai ēst, nevis tikai barot suni. Aizgāju cerībā nopirkt visu ko, lai var uz veikalu drīzumā vairs neiet, bet mentola kenta tur nebija, tā kā man tagad nav cigarešu un rīt vajadzēs skriet uz kiosku. Sapratu, ka vairs neprotu racionāli iepirkties, nopirku daudz suņu barības, mazās bundžiņas ar kolu, sulu, vairākus jogurtus, kartupeļu plāksnītes un divas šokolādes. (ja nu man nejauši ienāktu prātā gatavot, prātīgas lietas jau mums ir, tāpēc tādas nepirku, nē, nu labi, dārzeņi gan laikam beigušies). Nezinu, kā es, kad atsākšu dzīvot viena, realizēšu savu paradumu iepirkties nedēļai, lai nav visu laiku jāskraida uz veikalu, es pieļauju, ka trīs pasmagi maisi jau iekļaujas tajā, ka "smagumus celt es vairs nedrīkstu", atliek paļauties uz to, ka man tad, visticamāk, būs maz naudas, un es nevarēšu atļauties daudz pirkt pārtiku.
Bet vispār šis viss atgādina kaut kādas ziemassvētku brīvdienas.