Saku Džeraldam - es esmu bezspēcīga pret šiem atkritumiem un netīrajiem traukiem, kas nez no kurienes uzrodas mūsu virtuvē. Viņš saprotoši ierūcas, cerams, ka aizstāvēs.

Žēl, ka talkbekam nav pielāgojama latviešu valoda, tik smuki lasa e-pastus angļu valodā - nekas nekrīt uz nerviem: ne balss, be pārāk lēns temps. Tas arī nozīmē, ka internetam es īpaši nevarēšu to izmantot, tātad vajadzēs mēģināt trenēt pirkstu veiklību visu palielināt un bīdīt ekrānu (ko es šobrīd nevaru trenēties darīt, jo mums nav wifija joprojām, bet visu pēc kārtas, ir arī daudz cita apgūstama ar šo visu), un internetu es varu izmantot citās ierīcēs, ne gluži tāpēc man vajadzēja planšeti. Bet jā - es varu lasīt, arī neesot pie datora, tas ir vareni. Un, kaut arī dažās aplikācijās talkbeks, nez kāpēc, visus uzrakstus nespēj nolasīt (vai arī es neprotu dot pareizas komandas), bet principā šis ir negaidīti funkcionāli, ciktāl esmu paguvusi apgūt. Un salīdzinoši, ar citām skrīnrīderu balsīm, kādas man gadījies dzirdēt, šī tiešām nav aizkaitinoša. Šī visa dēļ es ārkārtīgi priecājos, ka nedzīvoju nevienā citā laikmetā.

Pirmīt piezvanīja kāda sieviete no lmt, lai reklamētu kādu tur jaunu pieslēgumu vai ko tādu, un pirmais, ko viņa man pajautāja, bija: "vai es runāju ar bērnu?" Savu patieso būtību nav iespējams noslēpt.
Bet vispār saņemies pacelt svešu numuru un sagatavojies uz kārtīgu, iespējams, biedējošu sarunu (jo es tagad grasos pārvarēt savas bailes runāt pa telefonu), bet izrādās kaut kāda nesvarīga huiņa. Īpaši neko pārvarējusi neesmu, pēc apmēram minūtes nevarēju saņemties pateikt, ka mani šis galīgi neinteresē, tāpēc vienkārši noliku, kā vienmēr, kad zvana kaut ko reklamēt. Man nav nekādu manieru, un es neprotu uzvesties. :D

Pati es īpaši saņemties piezvanīt pussvešiem vai svešiem cilvēkiem vēl nevaru. Būtu forši, ja visādi cilvēki zvanītu man un izliktos, ka viņiem kaut ko vajag ar mani sarunāt, tad es varētu praktizēties. Vispār man vajadzētu praktizēties komunikācijā.

Bet vispār es nesaprotu, kas ir tajās bailēs zvanīt, nu, kur ir āķis. Man reizēm ir grūti saņemties piezvanīt pat draugiem. It kā taču tam vajadzētu būt saistītam ar mūžigo sajūtu, ka cilvēki mani ienīust, un es viņus traucēju. Tā ir kļuvusi daudzkārt mazāka (arī, kad man uzmācas tādas bailes, es paļaujos uz to, ka viņi man taču pateiktu, ja nu gadījumā tā tiešām būtu). Bet tāpat nav kļuvis īpaši vieglāk. Mazliet vieglāk ir kļuvis rakstīt. Es daudz retāk iztēlojos, ka cilvēki lasa manas vēstules un kļūst ārprātīgi dusmīgi vai arī smejas par mani.

Bet par spīti visām praktiskajām problēmām es šodien esmu bijusi gana iedvesmota, lai izietu divās pastaigās ar suni, pirms tumsas pat paguvām aiziet līdz jūrai, kaut arī vakar aizgāju gulēt sazincikos un piecēlos tikai dienas vidū. Tagad kakao ar balzamu un grāmata.