Reizēm gribas, lai pašķirtos esamības kārtas, un kāda dievišķa balss pateiktu: „tā ir labi, tagad tu dari pareizi” vai tieši pretēji: „ja tu tā turpināsi, viss beigsies ļoti slikti”. Bet tā nekad nenotiek. Jālemj vien pašam. Jākļūst sev par atskaites punktu. Tāpat gribas, lai visādas neveiklības un muļķīgums izvirpinātos un izzustu paši no sevis. Bet arī tā, diemžēl, gandrīz nekad nenotiek. Un dzīve lielā mērā ir tieši par muļķīgumu un neveiklību. Par izvēlēm, par kurām tu nekad nezini – tās bijušas pareizas vai nē. Bet varbūt jau sen bija laiks atmest pareizuma konceptu un sākt uztvert visu kā, piemēram, domino – daudz krāsainu bildīšu, vienai seko nākošā, un tā visu laiku.