Dž. lietus nepatīk. Kad izgājām ārā, lija diezgan stipri, un viņš pielika lielas pūles, lai mēģinātu mani vilkt māju virzienā, bet es biju apbruņojusies ar gumijas zābakiem, siltām drēbēm un mūzku austiņās, un biju gatava kārtīgai pastaigai, tāpēc negrasījos tik vienkārši padoties. Pleijieris gan pusceļā izlādējās. Bet tāpat bija jauki. Kāpu visās peļķēs un šļakstījos, kamēr suns lēca tām pāri. Tagad bikses ir gandrīz līdz ceļiem slapjas un dubļainas. Atcerējos, ka šogad vēl nav gadījies iegulties nevienā lapu kaudzē. nez, vai es vairs paspēšu, kad par to atceros, vienmēr ir slapjš. Kaut es varētu sevi piespiest katru dienu tā staigāt. Tā kā man ir piešķirta brāķīga ķermeņa versija, kā es to dēvēju, man vajadzētu par to vairāk rūpēties. Un suns jau arī nevar dzīvoties visu laiku iekšā. Vajadzētu ne tikai stagāties pa ielām, bet arī biežāk iet pie jūras vai ezera un mēģināt viņu laist vaļā, kaut ar uzpurni, kamēr nav iemācījies, ka nevar skriet virsū un biedēt cilvēkus. Un, kad es eju un daru, man pietiek spēka, bet ir tik grūti saņemties. Kā es no rīta pieceļos un ar kafiju apsēžos pie datora, tā man gribas tur arī palikt. Nesaprotu, kāpēc man tik ļoti negribas kustēties. Un tas nav kā agrāk, ka negribas neko. Es viskautko esmu gatava darīt, tikai, lai varētu sēdēt uz vietas, to darot, tas taču galīgi nav pareizi. Sēne es esmu.
Leave a comment