Kas tad tie par brīnumiem - mammai nav nekādu mazo glāzīšu (nu, vai arī es nezinu, kur jāmeklē), tāpēc upeņu balzamu dzeru no vīna glāzes.

Eh, visi potenciāli satiekamie cilvēki ir no manis nedēļas attālumā. Žēl, ka es te ne ar vienu nedraudzējos, tad varētu parunāties un iedzert. Man gan arī pašai savā kompānijā ir interesanti. Bet man gribas, pirms es ķeros pie visa tā, ko esmu uzņēmusies (un astājusi uz pēdējo brīdi) atpūsties tādā "dzert kaņepē līdz nakts vidum" variantā.

(es īstenībā tieši par to draudzēšanos esmu domājusi, ka man nemaz negribas šeit veidot nekādas draudzīgas komunikācijas (it kā man tas baigi viegli izdotos, pat tad, kad es to daru), jo nu es tāpat pavasarī/vasarā braukšu prom, un es taču regulāri esmu Rīgā, un man ir sajūta, ka mana dzīve, kas attiecas uz citiem cilvēkiem, draugiem utt, joprojām ir tur), tāpēc būtu bezjēdzīgi te ar kādu sadraudzēties, bet tagad man liekas, šis tomēr ir ilgs laiks, un man ir grūti bez cilvēkiem, kaut arī man bieži ir ļoti grūti arī ar cilvēkiem.)

Bet tas, kas man šajā sajūtā, kaut arī tā mēdz būt ļoti skumja un vientuļa, ļoti patīk ir, ka man ir labi arī pašai savā kompānijā, un kaut kādā ziņā es šo izjūtu kā uzdāvinātu laiku pašai sev, kāda man varbūt vairs nekad nebūs. Man gan ir bijuši posmi, kuros it kā nav ikdienas gaitu, bet tad ir bijušas depresijas figņas, un es to tāpat neeesmu spējsui īsti baudīt. Tagad, kad man pietrūkst citu cilvēku, man tiešām pietrūkst citu cilvēku, nevis vajag, lai viņi aizpilda kādu manu tukšumu vai ārprātu.

Piezvanīja opis:
zini, ir tāda Manfelde, es biju kaut kad aizgājiis uz pasākumu bibliotēkā, viņa tāda vienkārša, uzsējusi lakatiņu.

Labi, es esmu totāli stulba, bet šis ir ļoti briesmīgi.