Bet man tiešām liekas, ka lielā mērā problēma, kāpēc pēkšņi agrāk tik ļoti mīlētā un lasītā latviešu literatūra lasītāju acīs ir kļuvusi par tādiem nepieklājīgiem, nevienam nesaprotamiem murgiem, slēpjas ne jau tikai lasītāju neizglotībā literatūras teorijā un nesagatavotībā lasīt daudznozīmīgu tekstu, kaut arī, protams, tie arī ir iemesli, galu galā lasīt nav skatīties televīziju, bet mūsdienu literatūrā taču bez intelektuāliem mežģiem ir daudz tekstu, kas lielā mērā vēsta vienkārši par to, kā mēs dzīvojam un kāpēc mēs tā dzīvojam, un šajos gadījumos man liekas problēma vairāk ir tajā, ka lasītājs negrib kārtējo atgādinājumu par to, kā mēs dzīvojam un kāpēc mēs tā dzīvojam. Un tad visa tā runāšana par to, ka nav saprotams, par ko tad tajā jaunākajā literatūrā īsti ir, man kaut kādā mērā liekas vienkārši liekulība, parasti taču māksla tā vai citādi atspoguļo laikmeta noskaņu un to, kas notiek sabiedrībā, un, manuprāt, mūsdienu literatūra nav izņēmums. Un par to vērtību trūkumu - vispār absurds, it kā literatūras pamatuzdevums būtu propagandēt vērtības. Un vispār - dzīvot šitā var, bet rakstīt par to jau nu gan nav pieklājīgi.
Bet varbūt ir arī tā, ka par maz par šo visu tiek runāts. Man nešķiet, ka rakstošajiem vajadzētu sākt rakstīt pilnīgi citādi, lai lasītājiem negribētos kaunā novērsties, un to, ka lasīšana ir intelektuāls darbs (vismaz kaut kādā mērā) toč nevajadzētu aizmirst, bet varbūt ar cilvēkiem vajadzētu mierīgi aprunāties arī par patiesības apiešanas un ignorēšanas faktu, nevis tikai nekopto lasītprasmi no milzīgiem augstumiem.

Šī ir kāda trešā vai varbūt ceturtā reize manā dzīvē, kad es esmu aizrāvusies ar kādu no austrumu mācībām, redzēs, cik ilgi tas vilksies šoreiz.