Sen nebiju piedzīvojusi izaugšaas sajūtu, tas nav gluži tā, ka man par kādu savu rīcību liktos vienkārši "cik stulbi es darīju, tagad gan es tā vairs nedarītu", bet drīzāk kaut kā tā, ka es spēju gandrīz fiziski sajust, ka kaut kas manī atkal ir pārlūzis, un reizē tas ir tā, it kā es būtu pārlēkusi bezdibenim (kādam no daudziem), es skaidri zinu, ka vairs nevaru nokļūt atpakaļ. Kā lielākā daļa parādību tas ir reizē patīkami un sāpīgi.

Es gandrīz jūtos tā, it kā man būtu savam bērnam jādod japāņu vārds, un es tagad būtu mērenā izmisumā, ka ne ar vienu no personvārdiem, kam uzduros, nekāds konekšens neizveidojas.

UPD: Toomēr atradu vārdu.