Ārprāts, es zinu, ko cilvēki parasti padomā par tiem, kuri putām uz lūpām cepas par valsts iestāžu attieksmi pret cilvēkiem, nu, labi, es zinu, ko es pati parasti tādos gadījumos padomāju, tāpēc es labāk nemaz neizvērsīšu šo visu, bet tas noteikti nav normāli, būtu vismaz saviem dumjajiem darbiniekiem iemācījuši bez kļūdām rakstīt, es esmu nejauka, es zinu, bet es domāju vēl daudz, daudz ko sliktāku.

Un viņi man ir sabojājuši visu dienu, jo es nevaru mierīgi turpinat lasīt grāmatu, jo man ir jāstaigā cauri visam dzīvoklim un jādomā par to, cik nepareizi tas viss ir, un ka kaut ko vajadzētu darīt, lai tas tā vairs neturpinātos (es zinu, ka tas ir smieklīgi). Kāpēc es visu tā uztveru? Varētu taču vienkārši nolemt "viņi nevar man palīdzēt, tātad es vairs negrasos par viņiem domāt un apsveru citus variantus", bet es nevaru beigt satraukties par to, ka tas kopumā nav ok, un būs taču arī citi cilvēki. Kad mani skolas laikā sāka pārņemt šādas uzmācīgas domas par netaisnībām, es parasti iekūlos pamatīgās nepatikšanās.