Bija sajūta, ka visam pienācis gals. Man bija tikai viena vēlēšanās: sēdēt līdzīgi Džonam, nekustīgi blenžot tukšumā un neko nedarot. Taču laiks neapstājās. Es joprojām jutu, kā mana sirds skaita sekundes. Es jutu, kā vēdērā aug izsalkums un rīklē slāpes. Man bija tik skumji, ka likās, es nomiršu, tomēr es biju skandalozi un absurdi dzīva - tik dzīva, ka zvēru, es spēju sajust, kā aug mani mati un nagi.

(Diāna Seterfīlda "Trīspadsmitais stāsts")