"Gaetāno Krematoss" gan bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi nomācoša grāmata. It kā taču ir skaidrs, ka šīs grāmatas pasaule nav un nekādi nevar būt reāla, tāpēc es par visādām nejaukām lietām, kas ar tās varoņiem notiek, nu, tur šujmašīnu adatu caurdurtiem pirkstiem un tamlīdzīgi varētu justies (zinu, nav adekvāts salīdzinājums, bet es nevaru iedomāties analoģiju literatūrā, jo neko tādu nelasu) tāpat kā par, piemēram, Game of thrones varoņiem vai tamlīdzīgi, ja safantazētās pasaulēs to iemītniekus spīdzina, slepkavo, izvaro un citādi moka, es par to daudz nebēdājos, jo tas taču nav nekas īsts, bet te man visu laiku bija riebīga sajūta, ka tas viss ir gan īsts, vēl vairāk, ka es ļoti labi zinu, par ko tur ir, it kā kāds ar hipnozes palīdzību mani vardarbīgi spiestu vēlreiz piedzīvot kaut ko, ko es jau reiz esmu piedzīvojusi un nekad vairs negribu par to atcerēties. Es ar šo grāmatu cīnījos un mocījos, sen neviens mākslas darbs nav mani tā spīdzinājis.

.. kāda cilvēka atvilktne. Laja atvilktne. Melna kastīte, kurā pa mazu caurumiņu iepūšot elpu, iestiklojas atdzisusi dvēsele .. tai apkārt ar pinceti apbūvēta istaba, pilsēta, meži, kalni, pļavas un okeāni, vesela valstība .. Tur kambarītī norisinās kāda cilvēka dzīve .. vienas dvēseles daudzas dzīves. Pa aizmugurējiem atslēgas caurumiem var redzēt iepriekšējās, sānu - paralēlās, un pa priekšējiem - nākamās dzīves. Bet, kad cilvēks ieslēgts pēdējās dzīves kambarī, viņš pa aizslēgto durvju atslēgas caurumu saredz aizejam dievu..

(Margarita Perveņecka "Gaetāno Krematoss")