Gribas iet ārā, mēģinu iet ar suni, bet, tā kā ārā līst, viņš labprātāk paliek iekšā, tāpēc eju uz veikalu, kaut arī man neko nevajag. Nopērku kaķu barību, sulu un konfektes "piena lāse", tikai tāpēc, ka tās ļoti asociējas ar bērnību, vēlāk gan tās izrādās salipušas vienā konfekšu kopmasā, tāpēc tās ir ļoti grūti ēst. Kaut kas skaiasts ir tajā, ar kādu bezmērķīgumu es stāvu rindā un vēroju cilvēkus, pieļauju, ka neviens šeit mani nepazīst, bet daudzi cilvēki nez kāpēc izskatās pazīstami. Pelēka nekuriene un tas pats bezspēks, es nogurstu gandrīz no visa. Atceros, ka nesen uz L jautājumu "ko tu šovakar darīji?", atbildēju "sēdēju", un pēc brīža piebildu "tik sen nebiju pavadījusi vakaru, neko nedarot un nejūtoties par to vainīga". Bezmērķīgums kļūst smags tikai ar laiku. Atpakaļceļā nejauki smaržo slapja zāle, ir tāda viena nejauka slapjas zāles smarža, kas liek domāt par agru rītu, kurā kāds tevi ir piespiedis braukt ekskursijā, pēcāk kāpt ārā no autobusa un brist pa slapju, aukstu zāli, lai aplūkotu aukstas, nejaukas pilis. Negaiss. Kaķi šņāc uz suni. Suns luncina asti un rūc.

Izkausēt tās konfektes uz pannas būtu slikta doma?