Es neatceros, kas vēl notika tajā vakarā un kāpēc man bija tāda sajūta, bet pēdējoreiz, kad es piedzīvoju tādu beziemesla miera sajūtu kā pēdējās stundas laikā, tik rāmu un maigu, es sēdēju savā iepriekšējo māju istabā uz grīdas, ēdu cepumus un rakstīju dzejoli, tas ir viss, ko es par to vakaru atceros.

Mežā man uzbruka odi, un es neko nepārspīlēju, tie man tiesšām uzbruka, nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi.

Hehe, klausos visādus bron-hītus, un tur viens cilvēks saka, ka jau skolas laikā esot paticis audzināšanas stundu vietā iet garās, bezmērķīgās pastaigās, nez kāpēc atcerējos, ka pamatskolas laikā es mēdzu bastot stundas un iet sēdēt pie jūras, labi, tas jau vēl būtu normāli, bet pavasarī un rudenī es reizēm biju paņēmusi līdzi peldkostīmu un gāju arī peldēties, tas bija kādā septītajā klasē, pēc tam gāju uz skolu ar slapjiem matiem, un visi par mani smējās, par mani gan smējās vienmēr, bet jā - šobrīd man tas liekas reizē smieklīgi un iespaidīgi. Man pietrūkst tās tā laika drosmes, kaut arī izdarības, protams, mēdza būt stulbas.