Redzēju murgu par skolu, man bija problēmas sekmīgi nokārtot vienu priekšmetu, un interesanti, ka šis priekšmets bija vācu valoda, nevis, piemēram, fizika. Bija kaut kāds aprīlis, un es pēkšņi biju atcerējusies, ka es taču šajā semestrī neesmu bijusi vēl ne uz vienu vācu valodas stundu, jā, un es nevis šo problēmu kaut kā centos risināt, bet klīdu pa skolas pagalmu cerībā atrast kādu stūri, kur varētu, neviena nepamanīta, ielīst uzpīpēt. Vispār diezgan atgādina mani skolas laikā.
Pēc ziemas ir pienākusi vasara, sapratu, ka balkonu turēt vaļā no savas istabas puses vairs negribu, tāpēc vakarnakt nocēlu no palodzes grāmatas un atvēru logu, ko, man šķiet, nebiju darījusi vairāk kā gadu. Sēžu uz palodzes dzeru kafiju un sarunājos pati ar sevi.

Tad nu šai pēdējā nozīmē izmisums ir slimība uz nāvi, šī mokošā pretruna, šī patības slimība - mūžam mirt, mirt un tomēr nenomirt, mirtin mirt. Jo nomirt nozīmē to, ka viss ir garām, bet mirtin mirt nozīmē izdzīvot miršanu; un, ja to gadās izdzīvot kaut vienu vienīgu mirkli, tad tā ir izdzīvota uz mūžiem. Ja kādam cilvēkam būtu lemts mirt no izmisuma, kā mirst no slimības, tad mūžīgajam, kas viņā mīt, patībai. būtu jānomirst tādā pašā nozīmē, kā miesa mirst no slimības. Taču tas nav iespējams; miršana aiz izmisuma pastāvīgi pārtop dzīvošanā. Izmisušais nevar nomirt; "kā duncis nevar nogalināt domas", tā izmisums nevar saēst mūžīgo patību, uz kā balstās izmisums, kura tārps nemirst un uguns neizdziest. Izmisums gan ir tieši pašiznīcība, tomēr bezspēcīga pašiznīcība, kas nejaudā paveikt to, ko grib. Bet gribēt tā grib iznīcināt sevi, ko tā nejaudā, un šī bezspēcība ir jauna veida pašiznīcība, kurā izmisums atkal nejaudā to, ko grib, - iznīcināt sevi, tas ir izmisuma kāpinājums jeb kāpinājuma likums.

(Sērens Kirkegors "Slimība uz nāvi")