Šodien, kad man baznīcā uznāca smieklu lēkme, L teica, ka es izskatoties pēc cilvēka, kuram ir psihoze, tas man saasociējās ar bērnības epizodi, kad mamma teica, ka man vajadzētu beigt šūpoties, jo tas man liek izskatīties pēc antiņa. Man ir ļoti raksturīgi kaut kādās situācijās, kurās ir svarīgi saglabāt nopietnu izskatu, krist histēriskās smieklu lēkmēs par pilnīgām muļķībām, tā nu man galvā skanēja frāze "beidz šūpoties, tu izskaties pēc antiņa", kas, protams, nebija gluži nomierinoša. Tāpat, kad gāju uz terapiju un centos sakopot domas un sakoncentrēties uz to, kā lai sakarīgi izstāsta terapeitei, kāpēc es uz viņu un vispār uz visu pasauli esmu tik dusmīga, man atmiņā atausa muļķīga piedzeršanās epizode, kas tobrīd likās tik uzjautrinoša, ka bija ļoti žēl, ka esmu viena un nav kam to pastāstīt. Gāju pa ielu un nespēju valdīt smieklus.
Vakarā gājām cauri miera ielas kapiem, un tur viss bija tik skaisti sazaļojis un dzīvīgi mierinošs. Cauri zariem skatījos uz rietošās saules stariem un piedzīvoju sen nebijušu patvēruma sajūtu.
Daudz domāju par palikšanu vienam. Par to, ka šobrīd tas, cik ārkārtīgi mīloši, atbalstoši un iedrošinoši ir cilvēki man apkārt, kaut kādā ziņā vēl vairāk pasvītro un uzsver to ceļa pusi vai posmu, kuru es varu iet tikai viena. Tā droši vien ir iespēja daudz ko pārdomāt un saprast, es ceru, ka man šajā visā izdosies saglabāt paļāvību un ticību Dievam. Es daudz domāju par kādu nesen dzirdētu sprediķi, kurā tika runāts par to, ka reizēm grūtos brīžos Dievs nedod atbildi uzreiz, tāpat bija ar Jēzu, šis tika komentēts “jūs esat labā kompānijā”. Reizēm mani pārņem milzīgs aizkaitinājums pret Dievu ar viņa mūžīgajiem pārbaudījumiem un solījumiem, kas no cilvēka tiek paģērēti: es paļaušos un ticēšu arī tad, ja.. Un tās pat nav šaubas, tas ir vienkārši cilvēcisks aizvainojums, kuru nav tik viegli pārvarēt. Man gribas ieritināties tādā rāmā un par spīti visam pastāvošā vakara zaļumā un ilgi palikt tajā mirklī starp miegu un nomodu, kurā nav ne baiļu, ne dusmu, es esmu tik nogurusi, ka dažkārt man gribas padoties, man gribas uzzināt, kad viss šis “es ticu, paļaujos un pārvaru” beigsies.
Vispār es laikam pārāk maz ēdu, varbūt tieši tas ir pamatā padošanās sajūtai. Nav spēka par sevi rūpēties.
Vakarā gājām cauri miera ielas kapiem, un tur viss bija tik skaisti sazaļojis un dzīvīgi mierinošs. Cauri zariem skatījos uz rietošās saules stariem un piedzīvoju sen nebijušu patvēruma sajūtu.
Daudz domāju par palikšanu vienam. Par to, ka šobrīd tas, cik ārkārtīgi mīloši, atbalstoši un iedrošinoši ir cilvēki man apkārt, kaut kādā ziņā vēl vairāk pasvītro un uzsver to ceļa pusi vai posmu, kuru es varu iet tikai viena. Tā droši vien ir iespēja daudz ko pārdomāt un saprast, es ceru, ka man šajā visā izdosies saglabāt paļāvību un ticību Dievam. Es daudz domāju par kādu nesen dzirdētu sprediķi, kurā tika runāts par to, ka reizēm grūtos brīžos Dievs nedod atbildi uzreiz, tāpat bija ar Jēzu, šis tika komentēts “jūs esat labā kompānijā”. Reizēm mani pārņem milzīgs aizkaitinājums pret Dievu ar viņa mūžīgajiem pārbaudījumiem un solījumiem, kas no cilvēka tiek paģērēti: es paļaušos un ticēšu arī tad, ja.. Un tās pat nav šaubas, tas ir vienkārši cilvēcisks aizvainojums, kuru nav tik viegli pārvarēt. Man gribas ieritināties tādā rāmā un par spīti visam pastāvošā vakara zaļumā un ilgi palikt tajā mirklī starp miegu un nomodu, kurā nav ne baiļu, ne dusmu, es esmu tik nogurusi, ka dažkārt man gribas padoties, man gribas uzzināt, kad viss šis “es ticu, paļaujos un pārvaru” beigsies.
Vispār es laikam pārāk maz ēdu, varbūt tieši tas ir pamatā padošanās sajūtai. Nav spēka par sevi rūpēties.
Leave a comment