Džemperis smaržo pēc ugunskura. Ar T uztaisījām salmu lelli, kurā ieliktas visas gada laikā sakrātās dusmas, un sadedzinājām. Viss bija jauki, tikai es biju briesmīgi nogurusi, tāpēc lielāko daļu vakara sēdēju uz palodzes un šūpoju kājas. Un bija ļoti auksti, pat sēžot pie ugunskura, likās, ka vai ugunī iekšā jālien, lai kaut nedaudz sasildītos. Atpakaļ nācām kājām, ja ļoti salst, izrādās no akadēmijas var atskriet pusstundas laikā.

Un atkal es, nevis rīkojos racionāli un saprātīgi, bet mēģinu vienoties ar augstākiem spēkiem apmērām šādi "es jau sapratu, ka šis ir tāpēc, lai aptvertu, kas patiešām ir slikti, tipa, ja šis pāries, es beigšu sūdzēties par visu pēc kārtas un ķeršos pie tā visa pēc kārtas risināšanas".

Tagad gan man patiešām gribētos sarīties saldumus un pēc tam pārvilkt segu pār acīm. Uz ļoti ilgu laiku. Tad cilvēki parasti saprot, ka tu esi tik neadekvāts, ka uz tevi pat nav vērts dusmoties. Bet tā nevar, tā nevar. ir jāsaņemas.

Tas ir muļķīgi, jo kuram tad tā nemēdz būt, bet dažkārt es jūtos kā visvientuļākais cilvēks pasaulē. Jāsameklē kāda vietne, kur onlainā spēlēt dambreti. Tas paņems laiku un radīs komunikācijas ilūziju.