Varbūt vienkārši ir tā, ka man nemitīgi vajag kādu (un tai pat obligāti nav jābūt romantiskai sajūtai), ar kuru aizrauties. Cik sevi atceros, tādi cilvēki ir bijuši. Un tas vienmēr liekas tik nozīmīgi un īpaši (un sajūta jau tobrīd ir īsta), bet tad tas vienkārši, un paldies Dievam, pāriet, jo parasti tie ir tādi cilvēki, ar kuriem man nevar būt nekā daudz kopīga. Pie apvāršņa gan parasti ātri vien parādās kāds cits, bet gan jau, ka, ja es sapratīšu, kāpēc tā notiek, tas varētu arī beigties.