Esmu bijusi ārā gandrīz stundu. Neatceros, kad pēdējoreiz būtu bijis tā, ka, izejot ārā ar suni, nav stindzinoši auksts vai arī citu staigāties traucējošu faktoru, kā, piemēram, milzīgs nogurums vai doma, ka nākošajā rītā ir agri jāceļas. Ielas tukšas, un suns mierīgs. Metu lokus, un bija tā lieliskā sajūta, ka es uz kādiu brīdi vairs nejūtu nekādus smagumus, ne tās lietas, kas mani ikdienā nomāc, ne bēdāšanos par citiem cilvēkiem un viņu problēmām, ne bailes, ne nedrošību par savu dzīvi. Ja biežāk tā varētu naktī pastaigāties, viss noteikti būtu daudz, daudz vieglāk.