pēcis pļāpā

sakarā ar svētā patrika dienu atceros ginesa reklāmu makšeinā
"One St. Patrick's day, 364 practice days"

visu dienu mēģināju atcerēties vienu paroli un beigās izrādās, ka tā ir tāda, kā pirmajā reizē mēģināju iebakstīt.
lai arī zaudēts laiks, tomēr yess!, ka nav viss jāpārtaisa.

šonedēļ pleilistē ievērojama vieta tiks atvēlēta Jimi Hendrix

šņabis, džins, tekila, viskijs un jēgeris nākamajā rītā liek justies nožēlojami.
iespējams vainīga secība.

šodienas produktivitāte 0
toties smaids pa visu seju

Jau pusstundu guleedams gultaa baudu dazhaadu muuziku. Paarsvaraa taadu, kurai var dziedaat. Pie linkin park kakjis aardijaas, kad saakaas radiohead tad noliida galvgalii guleet. Droshi vien juutas kaa karaokee

man ir 4-ās sennheiser austiņas
pavisam citādākas, bet super labas
still inlove with this

man atpakaļceļā bija divi skaisti notikumi. pirmais - ideāls bonobo live koncerts, skaņu bloķējošās austiņās ļāva beidzot abstrahēties no autoceļa trokšņiem un rāmi iežūžināja mani miegā. otrais - tā kā polijā daudz sniga, tad tiklīdz mani piesēdināja pie stūres, tad apmetu stāvvietā busu ar ručņiku, aizmugurējais soliņš sāka kliegt, man bija smaids pa visu seju.

sēžu, skatos bildes un smaidu. ļoti, ļoti labs pasākums.
kaķis mani vienkārši nomīļoja beigtu. pat kad iegāju gulēt diendusu, tad uz vēdera gulēja un skrāpējās.
sajutos gaidīts mājās.

šorīt nolēmām braukt uz attālo un ļoti kvalitatīvo ieleju. cēlāmies sešos un agri devāmies ceļā, bet pēc kādiem 30 kilometriem sākās visnotaļ sasniguši kalnu serpentīni. meitenes mašīnā sāka baidīties un lauriņa, kas ir riktīgi labi kacināma un baidās no sniegainiem ceļiem un serpentīniem, tika aizkacināta līdz stāvoklim, kad teica: "iedod man vienalga ko, ka tikai alkohols", izraudama ravam no rokām alus bundžu. vēl pēc 5 km ceļš palika manāmi apledojis un mēs ieraudzījām zīmi "pēc 1,5km ceļš slēgts". pēc nedaudz stresainas apgriešanās kalnainā ceļa vidū, meitenēm par prieku devāmies atpakaļ. piestājām kūrortā pa ceļam un nolēmām pabraukāties tur. uzbraucot augšā konstatējām, ka ir tāda migla, ka redzamība nav lielāka par 20m un meičas uzreiz aizgāja uz krodziņu. mēs nolēmām, ka būsim cietie džeki un vismaz vienreiz nobrauksim. par braukšanu gan to īsti nenosauksi, taustīšanās pa miglu un trases meklējumi, līdz vienu brīdi trase sadalās divās daļās un mēs esam it kā izvēlējušies mums vajadzīgo, bet iebraucam pūderī un konstatējam, ka nekādas trases tur nemaz nav. (redzamība joprojām aptuveni 20m) aiz mums piebrauc vēl 30 slēpotāji, kas saprot, ka neder un sāk rāpties atpakaļ kalniņā, lai tiktu kaut kur sakarīgi. diskusijās par braukšanas virzienu pavadam apmēram 10 minūtes, ir iestājusies mini-panika, sākam domāt par risinājumiem, lai tiktu prom no šīs šausmu filmai līdzīgās vietas, līdz viens no mums miglā saskata trases stabiņu un mēs tomēr nolemjam braukt sākotnējā virzienā. tik skaļi smējies vēl es nebiju, jo aptuveni 50m zemāk atrodas pacēlāja apakšas stacija.
nolemjam, ka nav ko ākstīties un dodamies uz savu ieleju, kur izrādās nedaudz veiksmīgāki laikapstākļi, bet tāpat pēc 2 braucieniem dodamies prom. tāpat vien atbraukāt tikai ķeksīša pēc nav jēgas.
pēcpusdienā dodamies uz Balzano, kas sākumā liek mums bārstīt asprātības kā "nothing special", utt., bet beigās izrādās tīri jauka pilsētele. protams, meitenēm vajag shoppingu un tiek dots stundu garš brīvais laiks, kuru mēs ar Tomu nosēžam vietējā tirdziņa kafenē, dzeradmi itāļu vīnu, un vērodami tirgus dzīvi. "ciao bella" sauc augļu pārdevējs garām braucošajai riteņbraucējai, viņa pasmaida un tamlīdzīgi.
tad vakariņas ar garšīgu itāļu picu, neliela nomaldīšanās mājupceļā navigācijas dēļ un mierīgs vakariņš ar bilžu skatīšanos.
jaukās brīvdienas ir noslēgušās un sekos 24h kratīšanās mājup. pa ceļam drošivien nedaudz ieķersim un "teleportēsimies" pāris stundas tuvāk mājām.

vakar uzsniga sniegs. nevis vienkārši uzsniga, bet nokrita nakts laikā 30cm. viss rīta cēliens pagāja pa pūderi, bet nu jāatzīst, ka bija arī manāms slinkums braukāties. tā ap pus12 ieslīdējām kafenē, no kuras izlīdām tikai pēc 2h. tā kā laiks mūs kārtējo reizi "lutina", tad ceļojām mājup. daži vēl aizgāja izmaukt ar puflaču, es ar divām meitenēm devos uz after ski pasākumu kalna apakšā. tas izvērtās jestrs. lētais karstvīns, antons no tiroles un pēc pāris stundām jau mūsu kompānija bija skaļākā visā barčikā. dziedam "i am driving zaparožecs every day", "trīs vīrus", u.c. dziesmas. pēc tam spēlējam iphonā pudeli, šoreiz bučojas visi. esam tik atraktīvi apres-ski bāriņa apmeklētāji, ka saimnieks uzdāvina mums bāriņa cepurīti.
pēc tam mājās bezpriģels turpinās un ņemšanās vismaz uz stundu, kamēr saimnieks iekurina mums pirti. pirtī atrubos relax sadaļā uz kādu stundiņu pusotru. pēc tam bez vakariņām gulēt.
šodien brauksim uz kaut kādu baigo kalnu

šodien atkal bijām uz iemīļoto tālo desmitkilometru trasi, atkal rīts sākas ar diviem nobraucieniem, kas ir ekvivalents 40 nobraucieniem siguldā. tā teikt dienas norma izpildīta pulksten 10 no rīta un tālāk sākas čakarēšanās ar jautājumiem par to, kas notiek tālāk. sarunājam galamērķi un mēs ar tomu atdalamies, jo ir garlaicīgi gaidīt pārējos. nedaudz pafilmējamies pa ceļam, manas operatora dotības ir sūdīgas, bet toms ir safilmējis baigi labo materiālu. ceļojam uz māju kūrortu, uzbraucot tur augšā, ir tāds laiks, ka grūti atšķirt debesis no zemes, migla, mākonis vai kas tāds. jocīga sajūta, kad braucot it kā liekas, ka vajadzētu iet dēlim taisni, bet tur pēkšņi kalniņš ar kritumu 2m, utt. tam visam vēl nāk klāt aizsvīdušas brilles no iekšpuses. iģom pa priboram kā teikt. tomēr kaut kā aizkuļamies līdz kafenei un dienišķie divi ali, pēc tam ceļojam mājup. noorganizēju visai komandai (7 cilvēkiem) milkas cepurītes, kas velkas pa virsu ķiverēm. tagad esam visi ar lillā galvām un maziem radziņiem. pēc neliela powernapa, plānojam doties uz pilsētu iestiprināties.

visumaa vareetu vakardienu norakstiit zaudeejumos, ja vien nebuutu pirmais nobrauciens. 10 km gara sarkanā trase, kas serpentīnā vijas ap kalnu, ik pa brīdim atsegdama klintis vai aizsalušus ūdenskritumiņus, perfekti pa nakti noretrakota, 5 cm pūdera pa virsu un pirms mums braukuši 3 cilvēki. neatceros dzīvē labāku braucienu...
pēc tam sāka snigt un atlikušo dienas daļu nodzīvojām kafenē. vakarā itālis speciāli mūsu kompaškai uzorganizēja pirts kompleksu, kur mēs noņēmāmies kādas 2h un pēc tam bija tāds besis, ka 11 jau visi knābāja un arī aizgāja gulēt. šorīt atkal uz tiem pašiem 10 km. un tad varbūt vēl kaut kur tālāk pa stella ronda.

vakardienas centrālais notikums bija puflačšs, 82. gadā celts 1vietīgais krēslinieks, vairākas reizes speciāli braukājāmies augšā un ierēcām. citādi viss jau šajā ielejā apnicis un šodien braucam uz citu, lielāku.
vakardien bija pārmaiņas vakara programmā. nē, ne alkohola ziņā, viena kaste vietējā alus tāpat aizgāja.
beidzot nebija tematiskais vakars. iepriekš bija bibliotēkas vakars un šļupstēšanas vakars. bija ideja par katliņu vakaru, kur visi uzmauc galvās katlus, kas nerealizējās, jo meičas sāka kliegt, ka katliņi ir kartupeļiem, nevis galvām.
pakāsu zolē 8 eur, laikam veiksies mīlestībā
šodien uz tālo

vakar bija diezgan jestra vakara pasēdēšana. sākās viss ar ēzeļiem "bibliotēkas režīmā". tas ir no japāņu tv šova aizgūta ideja, kur džeki bibliotēkā dara visādas muļķības, bet nu bibliotēka ir vieta, kur nedrīkst skaļi bļaustīties un smieties, tāpēc viņi klusi spurdz un mutes turēdami rēc bez skaņas. pietika ravam zaudēt un man nobļauties "zaudētājs dabon pliķi" kad divas rokas momentāli nolaidās uz viņa sejas, pirms vispār kaut ko paspēja pateikt.
pēc tam es (pašam nesaprotamā veidā) noorganizēju pudeles spēlēšanu ar divām meitenēm uz bučošanos. un pēc tam mēs diezgan karaliski piesvilpāmies (3o reizi 24h laikā).

un šodien bija pirmā diena uz kalna. visā visumā awesome. dolomīti ir gleznaināki par alpiem un šodien bija sireālais skats. smails atsevišķi stāvošs klints bluķis (kādi 600m augstumā) un redzama tikai augša, apakša pazūd mākoņos un miglā. lord of the rings cienīgs skats, zinu, ka bilde runā 1000 vārdus, bet nu diemžēl...