kaķa klepus - Post a comment

Trāpīgi

Arbeit macht frei*
Normunds Naumanis, kritiķis

Vienu brīdi biju režisors pats savā teātrī — un katrs režisors, ja vien viņš ir pie pilna prāta un ar ambīcijām, grib, nē, paģērē būt vienpersoniski valdnieks, tirāns, cars un pavēlnieks mājās, teātrī, ko tikai naivi muļķīši poētiski dēvē par trako vai prieka namu, bet kas patiesībā ir iestādījums, daudz krutāks par Osvencimas gāzes kameru, marķīza de Sada bordeli un grieķu vergu galerām, kopā ņemtām.

Jo teātrī var būt tikai viens dievs — režisors. Populārie, tautā mīļotie aktieri — ko viņi darītu, ja es, režijas gigants, viņiem nedotu lomas? Idiotiski pašapmierināti smaidot ar botoksa uzlabotajām lūpiņām, caurām diennaktīm dejotu ar zvaigznēm, taisītu ēst, lasītu laika ziņas, loteriju rezultātus, ieklepotu banku, pamperu un nemanāmo ieliktnīšu reklāmas TV kameru priekšā un ik dienu atvērtu kādu lielveikalu par smuku honorāriņu (drīzi vien nebūtu, ko atvērt, reklamēt un prezentēt, bet partnerus dejā mēdz mainīt biežāk par Libreses eņģeļa spārniņiem — publika kāri prasa svaigu miesu)? Ik nedēļu puspliki fotografētos ar ģimenes locekļiem vietējām tenku lapelēm (bet aptrūktos to locekļu)? Mūžīgi cerētu uz kādu no daudzajām trešo soļu aiz durvīm lomu aborigēnu Forsaitu sāgā — Likteņa līdumniekos? Vai Prātā un instinktos, Neprāta cenās (kāds nosaukumu izdomas lidojums!) un citos nekaunīgos pakaļdarinājumos... Visi kā aitas filmētos galvenajās lomās neeksistējošajā latviešu kino pie divarpus strādātspējīgajiem režisoriem? Da rīkles viņi, maucīgie aktjoriškas, viens otram aiz bada un skaudības pārgrauztu! Vietējā pīļu dīķī pašpasludinājušos talantu tirgus ir mazs, sasmacis un vispār — šo "cits–citu–pazīst–vai–ir–vismaz–kniebušies" zaņķi jūs saucat par tirgu?! Tur jau pat klibai blusai kauns smieties...

Bet es biju ģeniāls režisors, šaubu nav, un gribēju, lai citi vismaz sava teātra teritorijā bez ierunām un šaubu ēnas domātu tāpat. Arī varas un slavas kārs. Paretam situ aktierus, garīgi un fiziski pazemoju viņus, spiedu uz zemiskākajiem netikumiem un noslēpumiem no viņu tā dēvētās "privātās dzīves", kurus pačukstēja amata brāļu klusi solidārais spiegu tīkls. Īpaša bauda bija nicīgi izteikties par kādu censoni brīžos, kad viņš to gaidīja vismazāk, kad bija, kā pašam likās, izdarījis kaut ko labu. Vardarbīgi atņēmu sasolītās lomas, spēji cēlu slavas saulītē vienus premjerus un prīmas, lai vēlāk tos mierīgu sirdi gāztu un par favorītiem pasludinātu citus — suņiem jāzina sava vieta. Vārdsakot — uzturēju kolektīvā veselīgu spriedzi, tā, lai no manis bīstas. Kliedzu uz administrāciju un skatuves strādniekus vispār uzlūkoju kā zemāku sugu. Nicināju kritiķus, šos uz mākslas zaļā koka nīkstošos parazītus, kuru mazvērtības kompleksi manī raisīja tikai un vienīgi riebumu. Veikli pinu intrigas lomu sadalē, savā starpā sarīdot talantīgākos aktierus, kurus — nav jau mazie bērni! — tāpat virzīja slavaskāre un skaudīga konkurence. Tenkoju par kolēģiem no citiem teātriem, protama lieta, pasludinot tos par gauneriem un impotentiem ne tikai mākslā.

Ar dažādu manipulāciju palīdzību, no kurām to pāris valsts kultūras labdarības fondu "sekspertu padomju" uzpirkšana un uz kultūrai kārnās naudas čupiņas iekrampējušos ierēdņu piekukuļošana, kritiķu un žurnālistu iebarošana par sviestmaizi (bez sviesta!) un aplišķošana bija tās nevainīgākās spēlītes, itin drīz manā plauktā gozējās Spēlmaņu nakts, Lielā mūzikas, Ministru kabineta, pat Dienas balva kultūrā, kur nu vēl nesaskaitāmie Zelta maskas, Orfeji, Oskari, Lāči, Gliemežvāki, Zelta lauvas, nu, visas tās naglas, kartupeļi, metāla vīrietīši un sievietītes un citi štrunta suvenīriņi, par kuriem sabiedrības vairākums domā, ka tie nu ir reālākie prestiža un cieņas, nopelnu un ieguldījuma novērtēšanas atribūti. Reālāki pat par Dieva skūpstu! Lai jau tā tauta domā — tautai patīk, ja to izmuļķo: jo dziļāk, jo labāk. Jo pats tak labi zinu, ka es kā režisors esmu nulle, talants un oriģinālas atklāsmes manā tuvumā nav pat rādījušās, jo visus citus cilvēkus, kas neesmu es pats, nicinu un nīstu. Un nicinājums pret citiem, šī sērga, kas lekni zeļ Latvijas politikā, kultūrā — kur vien acis met, nekad nebiedrojas ar radošo, ar talantu, ar prieku. Man sevis kļuva tik žēl, kad padomāju — tā i nomiršu viens kā pirkstiņš, nicinājuma un skaudības sūdos aizrijies.

Pamodos nosvīdis. No šiem ārprāta murgiem biju brīvs. Nomods reizēm nesāp un ir tīri patīkams.

* Darbs dara brīvu — bēdīgi slavens nacistu laika uzraksts uz koncentrācijas nometnes žoga

Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2007. gada 15. februāris.
Rubrika: (17. lpp.)