Up
Feb. 17th, 2010 | 08:06 pm
From:: pata
Tad, kad tu, cilvēks, klusiņām pārdzīvo savas nelabās sajūtas un ik pa laikam pie sevis kaut ko nopurpini; nestaigā gluži laimīgu ģīmi un vispār nekur apkārt nestaigā, jo iekšēji nav nekādas vēlmes; tad tu tiec instruēts, ka par savām sajūtām, neapmierinātību, par pāri darījumiem ir jārunā, jo apkārtējie taču nevar uzzināt, ka un kāpēc tev sāp un esi nelaimīgs.
Tad, kad tu cilvēks, apkārtējo noinstruēts, beidzot paud savu sāpi un bezspēcību, lai gan situācija ir tāda, kad neviens tiešām nevar neko darīt, lai mainītu apstākļus, tad citiem ir sāpīgi dzirdēt to, ko tu saki, jo tu saki to, ko tu jūti, kas savukārt citiem ir aizskaroši, bet tu nespēj justies citādāk.
Viss dzīvē ir pārejošs. Un mums katram vienmēr būs sava taisnība. Visbiežāk mēs saklausām to, ko gribam dzirdēt, un neredzam to, ko negribas redzēt. Bet ir jāiemācās salikt visu pa plauktiņiem.
Tad, kad tu cilvēks, apkārtējo noinstruēts, beidzot paud savu sāpi un bezspēcību, lai gan situācija ir tāda, kad neviens tiešām nevar neko darīt, lai mainītu apstākļus, tad citiem ir sāpīgi dzirdēt to, ko tu saki, jo tu saki to, ko tu jūti, kas savukārt citiem ir aizskaroši, bet tu nespēj justies citādāk.
Viss dzīvē ir pārejošs. Un mums katram vienmēr būs sava taisnība. Visbiežāk mēs saklausām to, ko gribam dzirdēt, un neredzam to, ko negribas redzēt. Bet ir jāiemācās salikt visu pa plauktiņiem.