kaķa klepus - Post a comment

Noskatījos vakar Changeling. Nu, neteiktu, ka es būtu īpašā sajūsmā. Mulsumu šur tur radīja gan faktoloģiski trūkumi, gan rīcības attaisnojums. Džolijai Oskaru? Nu, nezinu. Pat cenšoties noreducēties no sava subjektīvā vērtējuma, jāatzīst, ka dažās vietās asaru tomēr nebija un diez gan jau nu vienveidīgs viņas tēlojums. Es labprāt tajā lomā redzētu citu, dramatiskajās lomās spēcīgāku un popularitātes ziņā neitrālāku aktrisi, jo tās acis un lūpas, kas sevī iemieso jau pārāk nodrāztu seksapīlu, pēc stundas reāli izbesīja! Ja par faktiem, tad pēc filmas nepameta sajūta - come on, vai tad 1928. gadā nebija privātdetektīvu, ko noalgot kā alternatīvu korumpētajai un nekompetentajai policijai?! Līdz galam tā arī nepārliecinājos, ka šī sieviete ir darījusi pilnīgi (!) visu, lai atrastu pazudušo dēlu. Tas savukārt neļauj līdz galam noticēt galvenās varones ciešanām, jo īstenībā viņa ir diez gan daudz sasniegusi savā karjerā, tādēļ jau uz filmas beigām es pie sevis noburkšķēju: "Come on! Get a life!" Pat tad, ja visas esošās un topošās mātes man tagad pārmetīs, ka es nezinu, ko nozīmē zaudēt bērnu, kas tās ir par sajūtām un emocionālo tukšumu un ka te nav ko meklēt kaut kādu loģiku vai attaisnojumu, es tik un pastāvu uz to, ka neviens netaisa filmas priekš sievietēm, kurām tādu vai citādu apstākļu dēļ kādreiz ir bijis jāzaudē bērns. Nu, nav tādu 'by default' lietu, kaut kādas pašsaprotamības. Tam stāstam uz ekrāna ir jābūt izstāstītam precīzi. Žetons no manas puses Malkovičam. Lai gan viņam bija ļoti pateicīgs tēls - cilvēks, kurš grib būt Dievs uz šīs zemes. Visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja slepkavpuika - viņa atzīšanās policijas iecirknī par līdzdalību 20 bērnu nogalināšanā un aina iekš rančo, kur policisti lika viņam izrakt līķus - bija kruti!