socioloģija
May. 24th, 2009 | 09:26 pm
Es nogurstu no komunikācijas un no cilvēku prasībām. Pienākuma apziņa draudzībā ir lielākais drauds - ja tu kādu ielaid savā pasaulē, rēķinies, ka viņš no tevis sāks prasīt samērā regulāras nodevas. Man riebjas atvainoties par nevēlšanos būt tur, kur mani vēlas redzēt. Tajā pat laikā piektdien sashēmoju faktus par vienu no savām bijušajām draudzenēm, ar kuru nu jau kā pāris gadus vairs neuzturu kontaktus. Saprast, ka esi uzticējies bīstamam cilvēkam, ir galīgi neforši. Tik neforši, ka pat nākas pārdomāt akadēmiskos plānus. Taču tikmēr es tiecos pēc cilvēka, kuram neesmu vajadzīga - kuram priekš manis nav ne laika, ne vietas. Kretīnisks paradokss. Bet galu galā mēs esam tur, kur sirds mūs vada, nevis apziņa un pienākums. Visvairāk taču kārojas to, ko nevar sasniegt, bet ir grūti pievilt sevi un savus sapņus ;)