kaķa klepus - August 11th, 2008

Par karu man nav daudz ko teikt. Paklausoties, palasot, paskatoties bildes ... man uznāca pārdomas - ja reiz tiek dota iespēja civiliedzīvotājiem evakuatēties, kāda ir jēga divu valstu savstarpējai bumbošanai, kur pie tanku pedāļiem un lidmašīnu stūrēm sēž (profesionāli?) karavīri, kas tomēr ir attiecīgās valsts mirstīgie. Moška šitos karot kāros valsts vadītājus varētu saorganizēt kaut kādā datorspēlē, lai tad šamie tur tiešsaistē izšaudās un noskaidro, kuram lielākas olas :(
Toties es vakar beidzot noskatījos Guilty by Suspicion. Amerika, pagājušā gadsimta 50tie gadi, institūcijas ar nosaukumu "House Committee on Un-American Activities" centieni atmaskot komunistus un viņu piekritējus. Stāsts par vairāku cilvēku (filmā izmantots kino nozares melnais saraksts) centieniem izdzīvot, atrast darbu un nenodot savus draugus un tuvākos cilvēkus. Galvenais varonis Deivids ir režisors, kuram pēkšņi tiek uzstādīts ultimāts - atnāc uz komiteju un liecini (they need names!), pretējā gadījumā visas durvis priekš tevis būs aizvērtas. Godaprāta un citu morālo vērtību spiests viņš no krutākās L.A. filmu studijas aizklejo līdz Ņujorkas filmēšanas tehnikas remontdarbnīcai, taču, nespējot izturēt neskaitāmus darba atteikumus un FIB izsekošanu, atgriežas pie sievas un bērna - bez naudas un bez darba. Beigās viņš salūzt, jo pēc tāda spiediena laikam ikviens no mums sāktu šaubīties par tām vērtībām un principiem, kurām ticam. Beigas gan ir salīdzinoši laimīgas, jo Deivids piekrīt liecināt, taču sēdē, kas ir diez gan iespaidīga epizode, tomēr kategoriski atsakās nosaukt to cilvēku vārdus, ar kuriem piedalījies pāris sanāksmēs. Filmas beigu titri sniedz arī dokumentālu informāciju par šo 'tīrīšanas akciju', kura tika pārtraukta tikai 70tajos gados, taču ļoti daudz (kā smejies!) inteleģentu cilvēku bija spiesti vai nu nodot līdzcilvēkus, vai atvadīties no radošās karjeras - pat bez būtiska iemesla, jo kādu skādi gan komunisms nodarīja Amerikai?! Kārtējā varas paranoja, kas sastopama arī mūsu vēsturē. Bet filma laba, arī par mīlestību! Ļoti gaiša, pieticīga un sirsnīga A. Beninga un pārliecinošs R. de Niro.

Tikko svešā žurnālā atradu komentāru ar atsauci uz sevi. Tas mani neaizskāra, bet lieku reizi nenāk par ļaunu atgādināt sev (un varbūt arī citiem), ka cilvēki tomēr ir nežēlīgi radījumi. Pat tie smukie, glancētie un ārēji veiksmīgie sevī slēpj nenovīdību, skaudību, neapmierinātību ar sevi un mīlestības trūkumu. Viņi ir veiksmīgāki par mani, bagātāki un sabiedrībā atzīti. Es palieku ar savām kaislībām un sapņiem. Toties no sirds laimīga!