(no subject)
Apr. 1st, 2008 | 09:44 am
Es, protams, gribētu zināt, kāpēc man biksēm - tieši zem rāvējslēdža - pašā priekšā ir atirusi vīle?! Un, bļa, tas nav nekāds aprīļa joks!
Link | Leave a comment {3} | Add to Memories
back
Apr. 1st, 2008 | 08:31 pm
Izslēdzu pāris objektus no friendlistes, lai varētu piedraugot jaunus. Kaut kādi man te limiti :(
Šodien družka par sevi atgādināja. Tā, kura tagad auklē bērnu. Piezvanīju, parunājām. Sajūta tāda, ka viss pa vecam - it kā nebūtu to pēdējo grūtniecības mēnešu, kuros manī kaut kāds priekškars nolaidās. Atsvešinātība. Bet cilvēki mani atrod. Tad, kad viņiem vajag. Paradoksāls nav tas fakts, ka viņi atkal uzrodas; paradoksāli ir tas, ka un kāpēc viņiem mani vajag.
Nu ja, un Mārci es arī neesmu satikusi ... manuprāt, 15 gadus. Ja atmiņa mani neviļ, tad mēs vēl 4. klasē mācījāmies kopā un viņš bija klases otrs krutākais džeks. Tad viņš aizgāja uz citu skolu. Biju jau es tā kā drusku viņā ieķērusies, zubrīte :) Man ir palikusi atmiņā epizode, kad sēdējām klasē pēc mana krusttēva bērēm, kurš bija arī viņa radurakstos, un runājām par to avāriju. Viņš toreiz tik drosmīgi un vīrišķīgi par to izteicās. Par to mirkli man ir palikušas gaišas atmiņas. Un vēl talka pie viņa vecākiem, kuras laikā es pazaudēju mammas adīto 'ausaini' (tas nav pižiks; savā laikā mēs ap galvu uz ausīm nēsājām tādu adītu lentu) un pēc tam viņa vecāki mūs sēdināja zirga mugurā. Es toreiz ļoti pārdzīvoju par to ausaini, bet ar zirgu tā arī vairs neesmu jājusi ...
Laiks Šekspīram!
Šodien družka par sevi atgādināja. Tā, kura tagad auklē bērnu. Piezvanīju, parunājām. Sajūta tāda, ka viss pa vecam - it kā nebūtu to pēdējo grūtniecības mēnešu, kuros manī kaut kāds priekškars nolaidās. Atsvešinātība. Bet cilvēki mani atrod. Tad, kad viņiem vajag. Paradoksāls nav tas fakts, ka viņi atkal uzrodas; paradoksāli ir tas, ka un kāpēc viņiem mani vajag.
Nu ja, un Mārci es arī neesmu satikusi ... manuprāt, 15 gadus. Ja atmiņa mani neviļ, tad mēs vēl 4. klasē mācījāmies kopā un viņš bija klases otrs krutākais džeks. Tad viņš aizgāja uz citu skolu. Biju jau es tā kā drusku viņā ieķērusies, zubrīte :) Man ir palikusi atmiņā epizode, kad sēdējām klasē pēc mana krusttēva bērēm, kurš bija arī viņa radurakstos, un runājām par to avāriju. Viņš toreiz tik drosmīgi un vīrišķīgi par to izteicās. Par to mirkli man ir palikušas gaišas atmiņas. Un vēl talka pie viņa vecākiem, kuras laikā es pazaudēju mammas adīto 'ausaini' (tas nav pižiks; savā laikā mēs ap galvu uz ausīm nēsājām tādu adītu lentu) un pēc tam viņa vecāki mūs sēdināja zirga mugurā. Es toreiz ļoti pārdzīvoju par to ausaini, bet ar zirgu tā arī vairs neesmu jājusi ...
Laiks Šekspīram!
Link | Leave a comment {2} | Add to Memories
ir
Apr. 1st, 2008 | 09:42 pm
No kurienes tā mūžigā vēlme saprast, kāpēc viss notiek tā, kā tas notiek - salikt visu pa plauktiņiem? Lai attaisnotu jebko, kas ar tevi ir noticis, lai vajadzības gadījumā varētu pateikt - par šito jau nu gan es neesmu atbildīga. Lai saprastu savas kļūdas un neatkārtotu tās.