kaķa klepus - January 15th, 2008

Vakar vakarā izdomāju, ka šausmīgi piņķerīgs ir tas process, kad pie apvāršņa parādās jauni cilvēkveidīgi objekti. Baah, komunikācija noteikti nav mans hobijs, bet viss vienmēr sākas no sākuma - stāstam stāstus par sevi, atbildam uz jautājumiem, veidojam priekšstatu un pēc tam cenšamies pierādīt, ka viss nemaz nav tā, kā izskatās un izklausās. Tie paskaidrojumi un atbildes uz jautājumiem 'nu, kāpēc tu tā vai šitā?' A, vot tāpēc - vienkāši tāpēc, ka man tā patīk! :) Protams, nevar jau gribēt, lai tevi sajustu un izprastu tā uz sitiena, bez vārdiem. Un tomēr - nogurdinoši ir tā stāstīt. A, varbūt tāpēc arī daļa cilvēku izvēlas vienas nakts sakarus - lai nebūtu jāstāsta par sevi un nedod Dievs vēl jāklausās partnera monologā :D Nē, es te neņirgājos. Bet arī kurlmēmie taču iemīlas, vai ne?!

Ā, un vakar es biju uz "Artis klusē, Alise klusē". Smieklīgi. It īpaši pati ideja par Voldiņciemu. Mums katram ir tāds Voldiņciems - iedomātā paradīze, uz kuru tiecamies. Tikai man šķiet, katram pašam līdz turienei ir jāaiziet. Varbūt, ka lugas un izrādes morāle tāda arī bija, jo, cik es sapratu, viņi beigās līdz turienei neaizkļuva. Varbūt visu laiku vienkārši ir jābūt ceļā uz to, nesasniedzamo?! Katrā ziņā žetons jaunajiem aktieriem par etīdi ar maisiņu :)