kaķa klepus - February 8th, 2007

šī ir viena no Merilas Strīpas filmām, balstīta uz patiesiem notikumiem. stāsts par ģimeni, kur jaunāko bērnu (~4 g.v.) piemeklē ļoti smaga epilepsijas forma. iesākumā ir ļoti biežas lēkmes, nemitīgas medicīniskās pārbaudes, zāļu terapijas. tas viss viņu pārvērš vienkārši zombijā. tas vairs nav cilvēks. nekāda dzīvesprieka, pilnīga apātija mijas ar dusmu lēkmēm. tas viss prasa vārdos neizsakāmu mīlestību no ģimenes, pacietību, ticību un cerību. bet viss brūk aizvien dziļākā bezdibenī. nav veselības apdrošināšanas, parāds par hipotekāro kredītu, kas draud ar fermas zaudēšanu, kredītsaistību piedzinēji un mantas atsavināšana. zāles nedod pilnīgu nekādu rezultātu - kļūst vēl sliktāk. šajā bērnā ir vairāk ķīmijas, nekā kāds vispār spēj aptvert. ārsti uzstāj veikt smadzeņu operāciju, pēc kuras viena no palātes meitenītēm mirst. ārsti vienmēr tic pierādījumiem, viņi vienmēr uzskata, ka visa šī medicīna, ķīmija, farmācija un skalpeļa māksla, augstās diagnostikas tehnoloģijas - tā ir vienīgā patiesība. taču es zinu (un šī filma vēlreiz apliecināja), cik bezspēcīgi kļūst ārsti, kad terapijas rezultāts nesaskan ar n-tajiem zinātniskajiem pētījumiem, ar viņu pārliecību un par patieso uzskatīto. tikpat grūti viņiem ir samierināties ar to, ka ir citas alternatīvas (kas gan zinātniskos eksperimentos nav apstiprinātas, taču tām ir pietiekoši daudz reālu un pozitīvu pierādījumu!). it is called 'ketogenic diet'. ar šīs diētas palīdzību daudzi pacienti ar smagām un biežām lēkmēm ir izārstējušies. turklāt filmā piedalās (un beigu titros tas tiek parādīts) daudzi veiksmīgi pacienti. filma beidzas laimīgi. mazais Robijs patiešām kļūst vesels. tas ir krusta ceļš, kas beidzas laimīgi. ticēt. ticēt labajam un cīnīties. Būtu vēl daudz ko teikt par dažām filmas epizodēm: par to, cik ģimenei ir grūti atzīt epilepsijas faktu; par to, cik smagi ir upurēt savu dzīvi; par to, cik grūti ir cīnīties pilnīgā bezcerībā.
kad es izlasīju šīs filmas aprakstu, es zināju, ka tas nebūs viegli. un nav jau arī ...